Latvijas Fotogrāfijas muzeja raidieraksta “Fotogrāfu balss muzejā” nākamais viesis – mākslas fotogrāfe Elīna Ruka! Aicinām visus sūtīt fotogrāfei domātos jautājumus uz muzeja e-pastu.

Latvijas Fotogrāfijas muzejs 2021. gada sezonā organizē jaunu, izglītojošu programmu plašai auditorijai – raidierakstu (podkāstu) ciklu “Fotogrāfa balss muzejā”, kurš sastāvēs no astoņām intervijām ar latviešu fotogrāfiem. Programma radīta ar mērķi veicināt aktīvu sadarbību starp institūciju, fotogrāfiem un sabiedrību, kā arī raisīt diskusiju par fotogrāfa darbu, tā specifiku un apspriest nozarei aktuālus tematus. Šīs sarunas fotogrāfiem sniegs iespēju paust savas idejas un nostāju vidē, kurā tās netiek interpretētas vai pārveidotas citu vārdiem, tādējādi saglabājot paša autora vēstījumu par savu darbu.

No 2020. gada 17. decembra līdz 2021. gada 31. janvārim Latvijas Fotogrāfijas muzeja izstāžu zālēs būs skatāma fotogrāfes Māras Brašmanes personālizstāde “Atskatoties”, kurā būs redzamas unikālas melnbaltās fotogrāfijas par dzīvi Rīgā un dažādās Latvijas mazpilsētās.

Izstāde “Atskatoties” ir gluži kā personīgo atmiņu albums, kura tapšanu motivējis konstantais laika ritums, pārmaiņas un liktenīga aizraušanās ar fotogrāfijas mākslu. Māras Brašmanes fotogrāfijas netapa citu acīm, bet kalpoja kā izziņas līdzeklis, lai atklātu sevi, savus sapņus, intereses un arī iemācītos tuvoties cilvēkiem, vienlaikus dokumentējot pasauli sev apkārt un izmaiņas tajā. Izstādē redzamajos darbos atklājas autores mīlestība pret dzīvi un cilvēku, interese par laiku, mirkļa burvību, jaunību, darbu, atpūtu, priekiem, rūpēm un iztikšanu.

No 12. novembra līdz 13. decembrim Latvijas Fotogrāfijas muzeja izstāžu zālēs skatāma somu fotogrāfa Henrika Dunkera personālizstāde „Saistīts ar Latviju”.

Sešās dažādās fotogrāfiju sērijās — “Rados ar Latviju”, “Karostas tapetes”, “Liepāja pēc pusdienas”, “Zivis”, “Studio Kapsēde” un “Dāvana pēc protokola” — Henriks Dunkers sniedz ieskatu savās refleksijās par Latviju un šeit pavadītajiem pēdējiem astoņpadsmit gadiem.

2002. gadā sākās autora regulārie ģimenes braucieni uz Latviju, kā rezultātā tapa vizuāli novērojumi par valsts kultūru, tās estētiku un vēsturi. Pielāgojoties jaunajam sociālajam klimatam Latvijas lauku reģionos un saskaroties ar valodas barjeru, autors ir uzsācis dialogu, izmantojot paša radītās vizuālās realitātes. Šīs realitātes, kurās atpazīšanai ir liela nozīme, raksturo atrasto objektu izmantošana un krāsaini atmosfēriskas ainas, kā arī rūpīga uzmanība detaļām. Fotogrāfijās redzamie ikdienas priekšmeti un ainas ir atrodamas lielākajā daļā Latvijas mājsaimniecību un sabiedriskās vietās. Vēlākajos darbos autors ir palielinājis atrasto priekšmetu dažādību no viegli pieejamiem objektiem līdz tiem, ar kuriem apmainās politiskā elite un kas glabājas ārpus parasto latviešu redzesloka. Savos jaunākajos darbos Dunkers uzņemas ziņkārīga novērotāja lomu, kurš klaiņo pa Liepāja ielām.

No 8. oktobra līdz 8. novembrim Latvijas Fotogrāfijas muzeja izstāžu zālēs skatāma somu fotogrāfa Harri Pelviranta personālizstāde „Vardarbības horeogrāfija”.

“Vardarbības horeogrāfija” ir fotoprojekts, kurš pievērš uzmanību vēsturiskām preses fotogrāfijām, kurās ir attēlota vardarbība, un vizuāli pārinterpretē tajās redzamo, kombinējot jaunus darbus ar atrastām un pielāgotām fotogrāfijām. Pēdējos divdesmit gadus Harri Pelviranta ir interesējies par fotogrāfijām, kurās redzama vardarbība, ik pa laikam šādus attēlus iegādājoties. Šo dīvaino un spokaino preses fotogrāfiju kolekciju veido jau 120 attēli. Tajās redzami tādi notikumi, kā rasistiski uzbrukumi pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados, vēderā sašauts vīrietis lielveikala priekšā septiņdesmitajos gados, zēns, kuru piekāva policisti, četrdesmitajos gados un konflikts starp studentiem un policiju demonstrāciju laikā sešdesmitajos gados.

Ceturtdien, 24. oktobrī, plkst. 18:00 Latvijas Fotogrāfijas muzejs ielūdz uz sarunu vakaru un izstādes „Ne zirgs, ne tīģeris” apskati kopā ar tās autoru Alni Stakli. Maksa par ieeju 1,50 eiro (izstādes ieejas cena). Pasākums notiks latviešu valodā.

No 27. augusta līdz 4. oktobrim Latvijas Fotogrāfijas muzeja izstāžu zālēs skatāma latviešu fotogrāfa Aļņa Stakles izstāde „Ne zirgs, ne tīģeris”.

17. septembrī, plkst. 17:00 Latvijas Fotogrāfijas muzejā prezentēs Rīgas Fotogrāfijas biennāles 2020 mākslas intervences projektu “(Ne)redzamās autores” un plkst. 17:30 norisināsies lekcija, kuru vadīs Latvijas Fotogrāfijas muzeja pētniece Guna Ševkina.

Latvijas fotogrāfijas vēsturē ir samērā plašs maz pētītu tēmu loks. Viena no tām saistīta ar fotogrāfu – sieviešu darbību 20. gadsimta 1. pusē, tādēļ nereti var sastapties ar pieņēmumu par sieviešu sekundāro lomu fotogrāfijā. Lekcija, kurā izmantoti Latvijas Fotogrāfijas muzeja un citu atmiņu institūciju vēstures avoti, paredzēta kā mēģinājums rast ieskatu provinces fotogrāfes darba ikdienā. Pievēršot uzmanību konkrētām Pļaviņu un Kokneses apkārtnes fotogrāfēm, caur to individuāliem dzīvesstāstiem un darbības raksturojumu iespēju robežās tiks atspoguļotas arī vispārējas tendences konkrētajā laikposmā.

No 27. augusta līdz 4. oktobrim Latvijas Fotogrāfijas muzeja izstāžu zālēs skatāma fotogrāfa Aļņa Stakles personālizstāde „Ne zirgs, ne tīģeris”.

Kā pastāstīt par vietu, kura pastāv tikai tavā iztēlē? Šķiet, ka tur viss ir tieši tāpat kā visur - atsvešināti augstceltņu rajoni, lēts alus priekšpilsētas kafejnīcās, parkos vecāki ar bērniem, siltos pavasara vakaros krastmalā pikniko jaunieši, un pilsēta, kā parasti, beidzas ar zemes ceļu un noputējušu krūmu puduri. Tomēr tur viss ir kaut kā citādi. Un citādi domāts bez vīzdegunīgas eksotizācijas un dramatisma, bez pārsteigumiem, bet vienkārši citādi. Līdzīgi kā ejot, kad aiz ceļa pagrieziena paveras nākamā aina, kas nav nedz labāka, nedz sliktāka par iepriekšējo, bet tā ir citāda, un tu esi gatavs uz īsāku vai ilgāku mirkli to pieņemt kā mājas. Aļņa Stakles darbi ir par Ķīnu un nejaušībām, kas iezīmē ikviena cilvēka ceļu. To vizuālā retorika ir vērsta uz to, kā cilvēki identificējas ar kādu konkrētu vietu vai situāciju, kādi rituāli kalpo sociālu saikņu nodibināšanai un kur ir privātā un kolektīvā robežas. Iespējams, patiesākais ceļš, lai atklātu vietas un laika garu, ir spēt ieraudzīt īpašo vienkāršajā un ikdienišķajā, kas arī ir šo darbu pamatā.

Ceturtdien, 20. augustā, plkst. 18.00, Latvijas Fotogrāfijas muzejs ielūdz uz fotogrāfa Valentīna Odnovjuna grāmatas “Novērošana. Apspiešanas tipoloģija.” atklāšanas svētkiem.

2019. gadā Latvijas Fotogrāfijas muzejā izstādītais projekts “Novērošana” (daļa no izstādes “Tumsā”) tagad ir apkopots grāmatā, kura pirmo reizi tiks prezentēta 20. augustā. Grāmatas autors Valentīns Odnovjuns pasākuma laikā runās par fotogrāfiju ciklu “Novērošana” un saviem jaunākajiem projektiem.

Ceturtdien, 30. jūlijā, plkst. 18:00 Latvijas Fotogrāfijas muzejs un Rīgas Fotogrāfijas biennāle 2020 ielūdz uz sarunu un izstādes „Wunderkammer” (“Brīnumistaba”) apskati kopā ar tās kuratori Šeldu Puķīti. Maksa par ieeju 1,50 eiro (izstādes ieejas cena). Pasākums notiks latviešu valodā.

No 24. jūlija līdz 23. augustam Latvijas Fotogrāfijas muzeja izstāžu zālēs skatāma Rīgas Fotogrāfijas biennāles 2020 starptautiskā grupas izstāde “WUNDERKAMMER” (“Brīnumistaba”). Izstādē piedalās mākslinieki no Latvijas, Spānijas, Igaunijas, Vācijas, Lietuvas un Somijas. Izstādes kuratore - Šelda Puķīte (LV).

Iedvesmojoties no ziņkārības kabineta tradīcijas, kas savu uzplaukumu piedzīvoja 16. gadsimtā, starptautiskā grupas izstāde “Wunderkammer” pievēršas kolekcionēšanas fenomenam mūsdienu mākslinieku radošajā darbībā. Izstādes ideja radusies, atsaucoties uz biennāles šā gada tematisko fokusu – realitātes arheoloģiju, kas aicina, pētot dažādus pagātnes slāņus, pievērsties arī mūsdienu digitālā mantojuma perspektīvai. Ziņkārības kabineti bija neatņemama augstmaņu un aristokrātu dzīves sastāvdaļa, kuros viņi nereti uzglabāja dažādus retus vai savdabīgus priekšmetus, izstādot un izrādot tos saviem viesiem. Kolekcionēšana, ietverot sevī domu par pasauli kā dažādu stāstu, zināšanu un brīnumainu objektu apvienojošu visumu, dažādos laikos kalpojusi par iedvesmas avotu arī māksliniekiem, dodot iespēju radīt individuālas, vizionāras un nenoliedzami skaistas mikropasaules. Izstādē “Wunderkammer” skatāmās mākslinieku kolekcijas variējas no dzīvnieku fotogrāfiju sērijām līdz pat procesuāliem performanču darbiem.

No 12. jūnija Latvijas Fotogrāfijas muzeja izstāžu zālēs skatāma latviešu mākslinieka un fotogrāfa Ata Ieviņa personālizstāde „Faraona dārgumi”, kas notiks Rīgas Fotomēneša programmas ietvaros.

Izstādē “Faraona dārgumi” redzamās asamblāžas ir pēdējā gada laikā Ata Ieviņa radītās vizuālās pasakas, kuru aizsākums meklējams autora interesē par Seno Ēģipti un konceptuālos mākslas eksperimentos. Autoru vienmēr ir fascinējusi Senā Ēģipte, tās tonalitāte, zeltainumus, sarkofāgi, dārgumi un nemitīgie jaunatklājumi. Asociācijas ar Ēģiptes dārgumiem, kurus joprojām izceļ no pazemes, to noslēpumainība un senatnes piegarša, fotogrāfa prātā saistījās ar pasakām par Faraonu. Autors apgalvo, ka viņš nevarot uzrakstīt labu pasaku, toties spēj tādu izdomāt un, ar dažādu tehniku un glezniecisku elementu palīdzību, realizēt.

Otrdien, 26. maijā, sāksies ikgadējais fotomākslas festivāls “Rīgas Fotomēnesis”, kas ir pirmais festivāls Latvijā, kas norisināsies pandēmijas laikā. Ievērojot pulcēšanās ierobežojumus, festivāla pasākumi – izstādes, performances, projekcijas, diskusijas un ekskursijas – norisināsies ne vien interneta platformās Facebook, Zoom un Twitch, bet arī izstāžu zālēs un pilsētvidē.

Fotogrāfi, mākslinieki un kuratori ir aicināti iesniegt pieteikumus elektroniski latviešu valodā, sūtot materiālus uz e-pastu Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt. līdz šī gada 9. augustam, vai pa pastu (pasta zīmogs 2. augusts).

No 6. februāra Latvijas Fotogrāfijas muzeja izstāžu zālēs skatāma baltkrievu fotogrāfa Maksima Saričava izstāde "Es gandrīz dzirdu putnus".

Malijtrascjaņecas ciemats atrodas 10 kilometru attālumā no Minskas, vietā, kur no 1942. līdz 1944. gadam atradās Kārļa Marksa vārdā nosaukts kolhozs. Skolā, kuru Maksims Saričavs apmeklēja Minksā, šī vieta netika pieminēta, jo valdība neuzskatīja to par īpaši nozīmīgu. Tikai vēlāk viņš uzzināja, ka kādreiz tur atradās lielākā nacistu nāves nometne bijušajā PSRS teritorijā. Izmaiņas Otrā pasaules kara gaitā 1943. gadā un iespēja, ka tiks atklāti nacistu kara noziegumi, veicināja nometnes administrāciju uzsākt operāciju “Sounderaktion 1005", kuras mērķis bija iznīcināt pierādījumus par nāves vienību darbību. No dažādiem avotiem ir zināms, ka uz nometni atveda no 60 līdz 200 tūkstošiem cilvēku, kuri to nekad nepameta. Pēc kara PSRS valdība šo informāciju neuzskatīja par nozīmīgu, tāpēc nometnes vēsture tika noklusēta, un zeme, uz kuras tā atradās, izmantota citām vajadzībām, ļaujot tās atstātajām pēdām izgaist.

Ceturtdien, 16. janvārī, plkst. 18:00 Latvijas Fotogrāfijas muzejs ielūdz uz sarunu vakaru un izstādes "Sejas un stihijas" apskati kopā ar tās autori Laumu Lancenieci. Maksa par ieeju 1,50 eiro (izstādes ieejas cena). Pasākums notiks latviešu valodā.

Latvijas Fotogrāfijas muzeja izstāžu zālēs skatāma latviešu fotogrāfa Viļa Rīdzenieka izstāde "Sejas un stihijas". Par izstādes ideju, tapšanu un tajā redzamajiem darbiem runās tās autore un Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja fotogrāfiju krājuma glabātāja Lauma Lanceniece.

No 12. decembra Latvijas Fotogrāfijas muzeja izstāžu zālēs skatāma fotovecmeistara Viļa Rīdzenieka izstāde “Sejas un stihijas”. Izstādē redzamās fotogrāfijas glabājas Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja krājumā.

Izstādi “Sejas un stihijas” veido divas daļas – portreti un ainavas fotogrāfijas. Portretu sadaļā skatāmas fotogrāfijas, kas lielākoties tapušas slavenajā Viļa un Marijas Rīdzenieku mākslas fotogrāfijas salonā “Klio” (1915–1935), mēģinot ieskicēt salona viesu plašo diapazonu un Rīdzenieka kā portretista rokrakstu un estētiskās kvalitātes. Fotogrāfs centies noķert portretējamā būtību – neatkārtojamo un individuālo, ko var nolasīt katra sejā, cenšoties to saprast un izcelt.

Ceturtdien, 5. decembrī, plkst. 18:00 Latvijas Fotogrāfijas muzejs ielūdz uz lekciju “Politiskā propaganda un slēptā pretošanās Padomju Latvijas klases telpā” un diskusiju ar Latvijas Universitātes profesori, Pedagoģijas zinātniskā institūta vadošo pētnieci Ivetu Ķesteri.

Latvijas pedagoģijas vēstures pētnieki gadu gaitā ir apkopojuši vairākus simtus klases telpu fotogrāfiju, kas uzņemtas padomju režīma laikā. Šīs fotogrāfijas atklāj klases telpas vizuālo ainavu ar tās oficiālajām nodevām politiskajai varai, gan arī klases neoficiālo kultūru, ko veidojuši paši skolēni un skolotāji. Padomju vizuālās propagandas stāsts atbild uz jautājumiem, cik ātri propagandas materiāli nokļuva klases telpā, kuri klases telpas ikdienas elementi tika padarīti par politiskās propagandas līdzekļiem, kas bija galvenie propagandas „varoņi”, kā skolotāju un skolēnu tēli tika izmantoti propagandas nolūkos un kā propaganda mainījās gadu gaitā. Taču ikviena vara neizbēgami producē interešu konfliktu un, lai cik tā būtu nežēlīga un represīva, vienmēr pakļautajiem atliek neliela vieta pretestībai. Jaunās – padomju – Latvijas iedzīvotāji ātri apguva, cik bīstama ir atklāta pretošanās, tāpēc par viņu ikdienu kļuva apzināta vai neapzināta slēptā pretošanās, kuras stāstu atklāj arī klases fotogrāfijas.

Piektdien, 8. novembrī, plkst. 18:00 Latvijas Fotogrāfijas muzejs ielūdz uz sarunu vakaru un izstādes „Ķermenis – propagandas veids” apskati kopā ar tās autoriem un kuratori. Maksa par ieeju 1,50 eiro (izstādes ieejas cena). Pasākums notiks angļu un krievu valodā.

No 7. novembra Latvijas Fotogrāfijas muzeja izstāžu zālēs skatāma sešu ukraiņu fotogrāfu – Romāna Pjatkova, Valērija Miloserdova, Saša Kurmaza, Milas Tešajevas, Sergija Melničenko, Mihaila Palinčaka – izstāde „Ķermenis – propagandas veids”. Kuratore: Katerina Radčenko.

No 15. augusta Latvijas Fotogrāfijas muzeja izstāžu zālēs skatāma četru somu fotogrāfu – Mia Damberga, Esi Orpana, Tīna Palola, Patrisia Rodasa – izstāde "Pazušana". Kuratore: Tūla Alajoki.

Izstādē "Pazušana" tiek aplūkoti jautājumi, kas saistīti ar pārkāpumiem un vardarbību, pazemošanu un kaunu, sevis apšaubīšanu, identitāti un tās zaudēšanu – pazušanu no citiem, kā arī no sevis. Mēs mantojam un pārņemam uzvedības modeļus, balss toņus, žestus, lai padarītu citus nepārliecinātus pašiem par sevi, mēs iemācāmies sevi apspiest. Mēs interpretējam un atjaunojam atmiņas un situācijas. To, kas mēs esam un kā jūtamies, ietekmē un nosaka arī citi faktori, ne tikai mēs paši, – mūsu pagātne, mūsu vecāki, mūsu partneri – katrs, kas kļūst mums tuvs un svarīgs. Dažreiz mēs pazūdam, citreiz mēs apzināti slēpjamies, meklējot patvērumu, līdz mēs jūtamies droši, lai paši no jauna definētu robežas un atgrieztu savu telpu.