GRIMSTOT SEKLĀKĀ SENATNĒ - FOTOGRUPAS DIBINĀŠANA KĀ FAKTS
Valts Kleins rakstā ir saukts par "grupas līderi un organizatoru"; protams, organizēt viņam padodas labi, tomēr A grupas dibināšana nav mehāniski saistāma ar Valta atgriešanos no Ļeņingradas - ja nu vien vietas nozīmē, t.i., viņš atradās Latvijā un varēja iesaistīties kādā struktūrā. Tolaik, kad domubiedru grupa A dibinājās, Valts jau vairākus gadus kā bija atgriezies Latvijā, strādāja Melngaiļa Tautas mākslas centrā, tur pārzināja ar foto klubiem saistītus jautājumus (precīzu amata nosaukumu viņš pats pateiks precīzāk), piedalījās dažādos pasākumos, pats foto klubā Rīga enerģiskuma un iznesības dēļ bija uzskatīts par uzlecošu zvaigzni un foto kluba Rīga vadoņa Aivara Āķa mantinieku.
Diezgan drīz pēc tam, kad Valts bija atgriezies no studijām, viņš foto klubā Rīga sarīkoja visnotaļ konsekventu minimālisma stilā ieturētu izstādi, ko acīmredzot tagad viņš labprātāk aizmirst, jo oficiāli tā nav uzrādīta viņa biografijā - tas varēja būt no 1983. līdz 1985. gadam; neatceros ne izstādes laiku, ne nosaukumu; arī to Valts pats pateiks labāk (tiesa, arī A grupas izstādi Šauļos viņš neuzrāda http://www.foto.lv/Kleins/cv.htm). Tātad vismaz diviem no A grupas pamatsastāva - Valtam un Gvido - ar t.s. salonfoto sākotnēji bija pietiekami tuvas attiecības. Var gan teikt, ka jau tajā Valta izstādē iezīmējās viņam vēlāk visnotaļ raksturīgā ekspresivitāte, savukārt minimālisms bija drīzāk poza un maniere, nevis stils - un, talantīgs būdams, šo trūkumu viņš pārvarēja ļoti ātri. Līdzīgas attiecības ar salonfoto, kazi, būtu bijušas arī man pašam, ja es būtu bijis izturīgāks, ja man būtu bijusi biezāka āda, ja tantei būtu bijuši riteņi; astoņdesmito gadu sākumā, šķiet, līdz 1985. gadam, piestaigāju uz to pašu foto klubu Rīga, bet tur notiekošais bija pēdējais piliens, kas pārpildīja kausu. Es beidzu apmeklēt Rīgu, nekļuvis par kluba biedru.
Foto klubā Rīga V.Brauna izstādes atklāšanā
Foto klubā Rīga pieredzētais atraisa rokas un ļauj rakstīt visu, ko iepriekš esmu jau teicis par foto klubiem, arī to, ko līdz šim esmu noklusējis - līdz pat šai rindkopai es taču nebiju ne vārda bildis par visnotaļ bezgarīgo atmosfēru klubā Rīga un tikpat prastu dzerstīšanos, ļoti selektīvu mīluļu būšanu (no kluba vadības viedokļa), grūti pārvaramu tieksmi iztapt (no kluba ierindas biedru viedokļa), sak, nu taču lai vadība tiešām, tiešām sūtītu sačibinātās bildes uz kādu FIAP izstādi un konkursu Singapūrā vai citā tikpat cienījamā amatierisma citadelē, nevis aizmirstu pagaldē - līdz ar pilnīgu neieinteresētību foto izteiksmes īpatnībās, ko vainagoja jau minēto amatierisko paņēmienu absolutizācija, tikai manipulētus attēlus atļaujoties uzskatīt par mākslu. Ja tajā klubā bija cilvēki, kas spēja un darīja vairāk par pelēko vidusmēru - arī dažus no viņiem jau esmu pieminējis raksta sākumā - tad nevis klubi garīgi baroja viņus, bet gan gluži otrādi - klubi peldēja izcilāko meistaru veikumā, un dažbrīd - piem., klusā un atturīgā A. Šmuldera gadījumā - foto klubu toņa noteicēji visdrīzāk pat nesaprata, cik labs mākslinieks grafiķis viņš ir - tāds grafiķis, kas par izteiksmes līdzekli izmanto foto.
Būtu interesanti uzzināt, no kurienes nāk jocīgā informācija, ar ko jau 1991. gada rakstā par A grupu operējusi Helēna Demakova - ka es būtu grupai pievienojies vēlāk, jo ideja dibināt foto domubiedru grupu bija mana - vismaz tikpat ļoti mana, cik Valta, un to es, vīlies padLatvijas fotosituācijas tukšībā - tukšuma sajūtu stiprināja vienu še iepriekš aprakstītie piedzīvojumi foto klubā Rīga, turklāt Egonu Spuri nepazīdams un neko daudz nezinādams par foto kluba Ogre kvalitatīvo atšķirību no citiem foto klubiem tuvākā un tālākā apkārtnē - neslēpu ne no viena potenciāla domubiedra, un tiešām, grupa nodibinājās tāpēc, ka arī Valtam ideja patika.
Valts kādus mēnešus to pārdomāja, bet 1986. gada vasarā notikušajā braucienā uz Lietuvu, Kartjē Bresona (Henri Cartier-Bresson) izstādi, ko ar darbavietas starpniecību bija organizējis mākslinieciskajā pašdarbībā iesaistītiem fotointeresentiem, mēs nopietni pārrunājām iespējamas grupas veidošanu.
Fotogrāfijas no brauciena uz Bresona izstādi Lietuvā
Valts atzina, būtu labi, ja būtu tāda grupa - varbūt tā varētu izvērsties par kaut ko lielāku, kas zina - un aicināja mani parunāt ar Gvido Kajonu un Andreju Grantu - un turklāt palūgt Andreju, lai uzaicina piedalīties arī Intu Ruku, kaut gan uz to īsti necerēja. Valts šaubījās gan par Intu, gan par Andreju, jo zināja, ka abiem jau ir ciešas saites ar Ogres foto klubu un Egonu Spuri, tāpēc viņi varētu negribēt piedalīties. Par Intu Valtam bija taisnība. Arī Andrejs sākumā bija atturīgs, bet izdevās viņu pierunāt.
Negribu komentēt L. Lindenbaumas izteikumu par Valtu kā grupas dzinējspēku; daudzējādā ziņā viņš tiešām tāds bija, un noteikti bija kolorītākais un publiskākais no mums visiem; viņam bija sakari, kādu nebija mums, pārējiem, bet A grupai nebija ne oficiāla, ne neoficiāla vadoņa, un ar ierosmēm varējām nākt klajā mēs visi; manuprāt mēs tā arī darījām, turklāt visnotaļ demokrātiski, un kopā atlasījām no izvēlētā. Vai arī vienkārši piekritām labām ierosmēm.
Gvido parasti ir kluss, viņš atraisās tikai draugu pulkā, un nevajag iedomāties, ka viņam nav ko teikt. Andrejs savukārt visu grupas laiku bija pats distancētākais, atturīgākais tās dalībnieks - bet viņa darbiem netrūka nopietna svara un saturīguma. L. Lindenbaumas rakstā viņš ir pelnīti minēts kā otrais nopietnākais dalībnieks (tagad kā fotografs Andrejs noteikti ir pirmais, gan varbūt viņa ieguldījums fotopedagoģijas jomā ir vēl daudzkārt lielāks). Egons Spuris ļoti priecātos par savu skolnieku, ja būtu vēl šaisaulē.