Šodien kaut kā patīrīju vecas grāmatzīmes un sapratu, ka Latvijā fotogrāfija ir ļoti nepastāvīga lieta. Aptuveni puse no fotogrāfu lapām vairs neeksistē, bet bēdīgākais ir tas, ka tiek likvidēti it kā apjomīgāki projekti, kur nav iesaistīts viens fotogrāfs.
Piemēram, uzskaitīšu dažus:
http://kiss.id.lv/cgi-bin/webnews.cgi?cmd=listitems&;group=latnet.fotografija
P.Browne (Mākslas zinātniece no Grieķijas) raksts par E.Spuri un A.Sļusarevu. Šo referātu viņa nolasīja seminārā "E.Spura ceļš" Ogrē, 2010. gada 27. novembrī. Seminārs bija veltīts E.Spura un A. Sļusareva radošajai sadarbībai. Tagad, kad A.Sļusareva izstāde ir atklāta Mākslas muzejā.
Šis referāts ir veltīts latviešu fotogrāfam Egonam Spurim (1931-1990) un krievu fotogrāfam Aleksandram Sļusarevam (1944-2010). Uzmanība ir vērsta kā viņi savos darbos rāda jauna veida utopismu un mākslas formu, kas aptver dzimtenes formālisma, estētiskas un subjektivitātas jēgpilnu fotogrāfiju. Es apskatu Spura darbos ietvertā dzenbudisma (Zen philosophy) pārdomas un pašanalīzi, krievu rakstnieka Mihaila Bakhtin jēdzienus attiecībā uz dialogiem un vācu filozofa Ernst Bloch priekšstatus par Vēl-Ne apzināto un subjektīvi dokumentēto kultūras mantojumu fotogrāfijā. Es apskatu Sļusareva darbu, kura pamatā ir gaidas/paredzējums/nojauta, būtība, pārdomas, dialogi un Bloha kultūras mantojums. Šie divi fotogrāfi rada precedentu Fotogrāfijai kā tēlotājmākslas veidam Latvijā un Krievijā. Šajā referātā uzsveru, ka šis laika periods Fotogrāfijā ir pelnījis lielāku uzmanību, un turpmākus pētījumus, lai šie divi autori būtu pelnījuši savu vietu pasaules fotorgāfijas vēsturē. Es vēlētos pateikties Vitautam Mihalovskim, kas uzaicināja mani šeit runāt, kā arī pateicība Intai Rukai, Andrejam Grantam, Mārtiņam Zelmenim un Maksimam Sļusarevam par sniegto papildus informāciju.
20.maijā tika paziņoti iesniegto darbu rezultāti vienā no lielākajiem pasaules fotokonkursiem "Trierenberg Super Circuit 2010". Fotokonkurss notiek jau 17 reizi Austrijas pilsētā Lincā ar FIAP (Starptautiskā fotomākslas federācija) un PSA (Amerikas fotogrāfu asociācija) patronāžu. Konkursa noteikumi paredz iesniegt darbus 18 tēmās. To vērtēšanai žūrijā tiek piesaistīti vairāki neatkarīgie eksperti. Ievērojot lielo dalībnieku skaitu un daudzās tēmas, ir visai izvērsta dažāda līmeņa apbalvojumu sistēma. Tiek noteikts uzvarētājs, kas saņem kausu un 5000 EUR naudas prēmiju (līdz 2005.gadam Hasselblad filmu kameras), tiek noteikti FIAP un PSA zelta medaļu ieguvēji, kā arī zelta, sudraba un bronzas medaļu, mazāku naudas prēmiju ieguvēji pa tēmām un kategorijām (atsevišķi digitālie faili un slaidi, un fotogrāfijas papīra formātā). Atsevišķi tiek apbalvoti labākie fotoklubi. Katrs dalībnieks saņem augstas kvalitātes albūmu ar 256 lapām, kurā ir vairāk kā 1000 labākajās konkursa fotogrāfijas. Turpinājumā tiek organizētas konkursa darbu izstādes un slaidšovi, un nobeigumā ir paredzēts grandiozs noslēguma pasākums ar uzvarētāju apbalvošanu.
Līdz šim sarīkojis trīs personālizstādes. Tās notika Liepājā un rajonā 1979., 1999. un 2004. gadā.
"AS "Preses nams" kolektīvs, atsaukdamies aicinājumam palīdzēt visneaizsargātākajai sabiedrības daļai - bērnu nama audzēkņiem - adaptēties sabiedrībā pēc pilngadības sasniegšanas, jūtas gandarīts, ka ir bijusi iespēja piedalīties šajā labdarības projektā. Un mēs zinām - mūsu ieguldījums noteikti atmaksāsies, ja kāds patstāvīgu dzīvi uzsākušais jaunietis nejutīsies svešs skarbajā pieaugušo pasaulē", saka AS "Preses nams" pārstāvji.
Fotogrāfs Jānis Kreicbergs (dz. 1939.g.) ir spilgta personība Latvijas kultūras ainavā - ne tikai talantīgs un radoši aktīvs fotogrāfs, bet arī starptautisku un vietējo fotoizstāžu rīkotājs un kurators. Daudzas Kreicberga fotogrāfijas līdz šim izstādītas un publicētas dažādos izdevumos, taču pirmo reizi autora darbu izlase kopā ar autora daiļrades analīzi publicēta apjomīgā albumā. Grāmatā apkopotie Jāņa Kreicberga darbi tapuši vairāk nekā 50 gadu laikā (no 1958. līdz 2009. gadam). Albumā iekļauti gan daudzkārt publicēti un daudzviet izstādīti darbi, gan pirmpublicējumi. Viens no Jāņa Kreicberga tematiskajiem vadmotīviem: sievietes tēla, personības interpretēšana, manevrējot starp universālo (seksualitāte) un individuālo (personība).
Jaunais projekts ir izveidots, lai atbalstītu bērnus, kuriem nepieciešama jebkāda palīdzība. Vai skaistums izglābs pasauli? Tas ir atkarīgs tikai no mums pašiem. No katra cilvēka atsevišķi. Ikviens no mums var sēdēt, rokas klēpī salicis, un žēloties, ka nekas neiznāks. Un ikviens var kaut ko darīt lietas labā.Mākslu mēdz uztvert kā tālu no reālās dzīves, kā tālu no cilvēku rūpēm un sāpēm. Tomēr, vairāki Latvijas fotomākslinieki, grib pierādīt pretējo, tāpēc ir izveidojuši sabiedrisku organizāciju, kas palīdz grūtībās nonākušiem un slimiem bērniem. Viņu sāpe tad arī kalpoja par nodibinājuma "Palīdzēsim.lv" tapšanas impulsu, jo sabiedrība reizēm nepamana tos, kam nepieciešama palīdzība tikai tāpēc, ka viņi vienkārši nav redzami. Nav redzama nedz bērniņa nelaime, nedz tas, kā viņa dzīvi var mainīt cilvēku atsaucība. Tāpēc fotomākslinieki tic, ka viņu talants caur fotoobjektīva prizmu atainos konkrēto likteni, tiešāk uzrunās ikvienu līdzcilvēku un ļaus bez kavēšanās atbalstīt tos, kam gadījusies kāda nelaime.
Noslēdzies darbs pie Latvijas kultūras kanona veidošanas, kas tika uzsākts 2007. gada nogalē. Tika izveidotas ekspertu darba grupas septiņās nozarēs (Arhitektūra un dizains, Kino, Literatūra, Mūzika, Skatuves māksla, Tautas tradīcijas, Vizuālā māksla). Šobrīd Kultūras kanona izveide ir noslēgusies un Kultūras kanonu veido 99 kultūras vērtības. Ja tā var teikt, tad šis ir lielākais apbalvojums kultūrā kāds vien Latvijā var būt. 
VĒLAS PIEBILDES PIE L. LINDENBAUMAS RAKSTA "PA "A" GRUPAS PĒDĀM"
Jau pagājis labs laiks, kopš es žurnāla "Fotokvartāls" 2006. gada 1. numurā izlasīju rakstu "Pa "A" grupas pēdām" un uzzināju gana daudz jauna, nebijuša. Nevar teikt, ka par to liels brīnums, pat varētu iecietīgi smaidīt. Es tomēr izvēlējos satraukties - dēļ vienkāršās patiesības, kas pierādījās minētajā publikācijā: "kas nav uzrakstīts, tas nemaz nav noticis", oficiālā vēsture atceras un piemin nepareizības, kamēr īstā, toties plikā patiesība paliek sisties kā muša pret stiklu, un to neliek vērā. A grupa nav gāzusi kalnus, bet vismaz šo to, kas tajā un ap to ir noticis, var atcerēties precīzāk. Kopaina būs pilnīgāka, veidosies pareizāki priekšstati par to.
Vēl te iederētos daži paskaidrojumi. Rakstītais ir tapis visnotaļ impulsīvi, žurnālā lasītā teksta iespaidā, un daži, lasot pirms laišanas klajā, to bija pamanījuši un aizrādīja. Apdomāju. Tomēr šķita, ka nav iemesla maskēt dabisko reakciju, kāda tā ir bijusi tūlīt pēc raksta izlasīšanas, tāpat arī ierobežot skarto jautājumu loku, kaut gan dažs labs no tiem varētu būt pelnījis atsevišķu iztirzājumu. Kāpēc izlikties slotaskātu norijušam, ja patiesībā slotaskātam nekas slikts nav noticis; visiem ir emocijas, arī man, un es priecājos par savu bagātību. Tāpat centos bez vajadzības nelabot un negludināt līdzbiedru sūtītās piebildes - nemainīt to stilu - jo viņi nerunā vienā balsī ar mani, bet iebilst manis rakstītajam vai papildina to no cita skatapunkta, kāda nav bijis man. To visu īsi apkopojot, iespējamais raksturojums un žanra apzīmējums šim rakstījumam varētu būt "emocionāls memuāru fragments ar līdzbiedru komentāriem".