Evarists Bērziņš "Melnbaltā drāma"Esmu dzimis Rīgā. 1944. gada decembrī kā 10 gadus vecs zēns kopā ar ģimeni devos bēgļu gaitās uz Vāciju. Tur sagaidījām Otrā pasaules kara beigas, un pēc tam patvērāmies latviešu bēgļu nometnēs amerikāņu okupācijas zonā līdz 1951. gada oktobrim. Tad emigrējām uz ASV, kur vairākus gadus biju strādnieks fabrikās un būvfirmās. Nodienēju divus gadus amerikāņu armijā. Eventuāli pabeidzu Konektikutas un Jēlas universitātes ar maģistra grādiem humanitārās zinātnēs un slimnīcu pārvaldē. Lielāko daļu no sava darba mūža strādāju veselības aprūpes nozarē.

Nodarbojos ar fotogrāfiju kopš universitātes gadiem. Ar laiku mani uzskati par fotogrāfiju kristalizējās, un es sāku mēģināt simboliski attēlot sajūtas un skatus par bēdām, prieku, bailēm, utt. Beidzamos gados datortehnika pārmainīja manu pieeju fotogrāfijai un burtiski kļuva par neaizstājamu "otu".

Esmu arī no jauna "atklājis" melnbalto fotogrāfiju un tas man ir palīdzējis radīt daudz dramatiskākus uzņēmumus. Man cilvēku dzīves drāma ir vienmēr bijusi pievilcīga un, manuprāt, fotogrāfija dod pasaulei vienreizīgu iespēju to attēlot.
Un acīmredzot pasaulē mums visiem ir līdzīgas sajūtas, līdzīgas bēdas un skumjas (un prieki) – visi mani uzņēmumi ir fotografēti dažādās pilsētās un vairākās valstīs.

Tāpēc šajā izstādē es mēģinu attēlot cilvēku sajūtas acīmredzot grūtos personīgos mirkļos. Kādi varbūt jūtās izstumti no sabiedrības, citi varbūt nespēj pārvarēt dzīves grūtības. Mēs redzam drūmumu, vienaldzību, vientulību. Vai varam just viņiem līdzi? Vai viņi dod mums pārdomas un arī uzrunā mūsu sajūtas, jeb pat kādu mūsu pagātnes dzīves posmu? Mēs redzam reti staigātas un varbūt pat bīstamas takas un kritušu karavīru kapu vietas. Vai šodien mums ir laiks arī domāt par citiem? Bet par to, cienījamie apmeklētāji, Jūs varat spriest tikai paši. Un es varu tikai cerēt – ja vismaz viens no maniem uzņēmumiem dos Jums pārdomas un uzrunās Jūsu sajūtas - tad tas būs, manuprāt, viens sekmīgi uzņemts attēls. Mana personīgā vēlme ir pilnīgāk apgūt datorgrafiku, kas burtiski atbrīvo fotogrāfijas mākslu no jebkādām robežām.