"Ziemeļu dārzs" kā leduspuķes audzē Latvijā un Skandināvijā tvertas ziemīgas fotonoskaņas vienā ziemeļu sajūtā. Kopīgā cilvēcībā, atbildīgumā, līdzsvarā, radošumā, harmonijā, pašapzinīgumā, dabas nozīmībā...*
Fotogrāfijās tveru noskaņas, kad ziema pāri ikdienībai auž ko tādu, kas ir smalkāks par gaistošāko zīdu, kad ledus mežģīnes, kas tikpat neparastas kā gaiļi Jōrungard baznīciņā, sacenšas ar akmens mežģīnēm Nīdarūsas katedrāles sejā Trondheimā, kad sniega mākoņu miglas un sarmas pieķepušie meži ir kā miegs milzu skropstās guļošā kalnu karaļa acīm un logs ir kā Ledus karalienes naktskrekla mala, kas vilina iebrist Ziemas Saulgriežu papardēs, bet domu vertikāles Vīgelanna skulptūru parkā Oslo ļauj turēties vizmaz spīdi virs zemes pelēcības.
* Vai esam aizdomājušies, ka Latvija līdz ar Norvēģiju, Zviedriju, Somiju, Igauniju, Lietuvu, Dāniju un pat Islandi, Grenlandi un Farēru salām veido vienu kopumu, kā vārds ir Ziemeļvalstis. Pasaules izjūtā esam cits citam tuvāk, nekā ikdienā šķiet. Lai arī valodas, tradīcijas un citas izpausmes atšķiras, tās visas vieno kopīga ziemeļu sajūta un vērtības - demokrātija, cilvēktiesības, cieņa pret idividualitāti, pārmantojamību, humānisms, dzīvojot saskaņā ar sevi un vidi.
Attēlu kolekcija "Ziemeļu dārzs" ietver poētisku Ziemeļu redzējumu Latvijā un Skandināvijā tvertos fotomirkļos, bez vārdiem ļaujot baudīt dabas un cilvēku veidotās Ziemeļvalstu dzīvestelpas ritmu un zīmju saspēli. Nepārprotami jūtamas manas īpašās simpātijas pret Norvēģiju, bet īpašās attiecības ar ziemu veidojis jau tas vien, ka esmu dzimusi Zvaigznes dienā - 6. janvārī.
Fotogrāfiskās telpas studijas 29 gadu garumā un ikdiena žurnālistikā nav palikusi bez sekām. Mirkļos, kas ir tik trausli un gaistoši kā sikspārņa lidojums krēslā, fotokameras notvertu notikumu būtības kulmināciju var uzskatīt par fotogrāfa veiksmi.
Priecājos pārtvert dzimtas fotogrāfu stafeti. Ģimenes fotohronists bija vectēva brālis Verners. Lielisks dabas fotogrāfs un subjektīvā dokumenta žanra pārstāvis Latvijas fotogrāfijā - tētis Valdis Lazdiņš. Viņa 1950. - 1970. gadu vēsturiskās un cilvēciskās laiktelpas vēstījums attēlos, stāstot par latviešiem izsūtījumā Sibīrijā un atgriešanos Latvijā apkopots kultūrvēsturiskā projektā - izstādē "Mājupceļš", ko sākot ar 2003. gada pavasari varēts skatīt daudzviet Latvijā un arī Norvēģijā. Priecājos būt tās vadītājai un kuratorei.
Ar fotogrāfiju sevi saistu kopš 13 gadu vecuma, vispirms iesaistoties fotoklasiķa Egona Spura vadītajā Tautas fotostudijā "Ogre", vēlāk fotoklubā "Daugava" Jēkabpilī. Jau daudzus gadus esmu cieši saistīta ar fotogrāfiju ikdienā, strādājot gan kā teksta, gan foto žurnālistei, vispirms Jēkabpils rajona laikrakstā "Brīvā Daugava", bet nu jau 13. gadu sākumā kā "Neatkarīgās Cīņas", tagad "Neatkarīgās Rīta Avīzes Latvijai" novada korespondente. Aizvien paturu prātā fotožurnālistikas lielmeistara Anrī Kartjē Bresona teikto: "Fotografēt nozīmē prātu, aci un sirdi uzlikt uz vienas ass." Un neaizmirst atbildību iet tālāk par sausu faktu fiksāciju. Bilde nedrīkst būt teksta pielikums. Tai ne tikai jārāda, bet arī jāvēstī.
Ārpus maizes darba radošās fotogrāfijas neparastie, īpašie redzējumi apkopoti 12 personālizstādēs. To skaitā - "Daiga Lazdiņa. Fotogrāfijas" (1984), Baltica 91' fotopiezīmes (1992), "Ārpus civilizācijas" (1994), "Daiga Kalniņa. Fotogrāfijas" (1997), "Piepildīts klusums" (1998), "Īstenībā nosapņotā. Norvēģija.", "Zemes čuksti tavām debesīm" (2002), "Sirds Daugava" (2004), "Zemes mala. Āverejas pieskārieni" (2004), "Gadsimtu mija" (2005), "Ziemeļu dārzs" (2005) un jaunākā kolekcija "Laika prāmis/Tidsferjen" (2007).