Fotografēšanas mānija iet plašumā un, visticamāk, nenoplaks. Cilvēka vēlme fotografēt un tikt nofotografētam ir pašsaprotama. Manuprāt, bezjēdzīgi ir profesionālu fotogrāfu draudzīgie un izmisīgie aicinājumi tiem, kuri netiek galā ar fototehnikas vai attēla jēgas izpratni, nefotografēt un nepiesārņot pasauli ar nefotogrāfijām. Kāpēc aicināt nefotografēt mammu, mazo brālīti, draudzeni ceļojumā, saulrietu, puķi, kaķi vai nobrauktu kaķi? Viss taču ir tik interesants un tik vērts, lai to saglabātu fotogrāfijā. Un kāpēc aicināt to visu nerādīt savējiem vai draugiem, nepublicēt internetā vai izstāžu galerijā?
Tomēr, manuprāt, ir daži tāpēc, kas argumentē, kāpēc un kad vajadzētu izvairīties vismaz no fotoattēlu publiskošanas. Pieļauju, ka interneta foto latgalītēs laikmetīguma un mākslas kopēji vēl arvien krās un rādīs visu ko, bet sabiedrības estētiskās gaumes kopējiem būtu jārīkojas gudrāk.

Kāds riteņbraucējs, kuru daži mediji izreklamēja kā laikmetīgu mākslinieku, nesen Rīgā kādā pirmā stāva galerijā sarīkoja personālizstādi. Lielformāta fotoattēlos viņš izrādīja savu mākslu vienkāršā veidā fiksēt svaigās asinīs mērktu maģisko dzīvības trauslumu. Piecu gadu garumā vizinoties ar riteni vienkārši tāpat vien, izdevies nobildēt aptuveni simt dzīvnieku un putnu līķu. Tas rosinājis riteņbraucēju pielikt tam visam treknu punktu un sarīkot izstādi. Pirmā stāva galerija solidarizējās ar mākslinieku (ļaujot viņam brīvu vaļu un neiejaucoties), kopīgi iekārtoja Morgu un aicināja sabiedrību vienkārši citām acīm paskatīties uz lietām (lasi - nonāvētiem dzīvniekiem). Sabiedrībai galerijas vadītāja pavēstīja, ka Morgam nav nekāda sakara ar skandāliem vai pīāru, ka šo mākslu vēlams uzlūkot vienkārši un ka viņai nav viedokļa, lai viedoklis ir cilvēkiem.

Man ir viedoklis. Galeristam, kas pasludina sevi par mākslas operatoru, vajadzētu būt apveltītam ar profesionālu spriestspēju un viedokli. Tieši viņam vajadzētu būt gidam, kas skatītājam palīdz orientēties nezināmajā, nesaprotamajā. Tāpēc pirmā stāva galerijas vadītājas skopie vārdi būtu lasāmi pretēji: tas ir kārtējais pīārs. Nekas vairāk. Un nemēģiniet man iestāstīt, ka tā ir laikmetīgās mākslas fotogrāfija. Es atsakos piepulcēties tiem homo artis contemporaris, kuri izstrādājuši nosacījuma refleksu paķiķināt vai tā pavisam vienkārši citādi uzlūkot cinismu un vardarbību, tīksmināties par sadismu un nāvi.

Beidzamajā laikā tieši fotogrāfijas teritorijā vērojamas šādas un līdzīgas laikmetīgās mākslas izpausmes. Man ir aizdomas, ka tas saistīts ar fotomāniju, ar kuru iesāku šo rakstu un kas arvien biežāk rezultējas prastos fotoattēlos, kurus paši autori, tostarp arī atzīti vizuālās mākslas kopēji, nekautrējas nosaukt par nevainīgām rotaļām. Manuprāt, „Medijs ir vēstījums" bija līdzīga rakstura rotaļa. Taču aplamākais ir tas, ka tieši mākslas operatori ir kļuvuši par šo nevainīgo spēlīšu rotaļniekiem un ekspozīciju zālēs rāda mākslu, par kuru nedz viņiem pašiem, nedz autoriem nav īsti ko teikt. Tā nu sanāk, ka atļaušanās bezkaislīgi fiksēt neglīto, postu, mokas vai sāpes jau pati par sevi ir cildināma un par to auglīgas un profesionālas kritikas nav, bet ir tikai savējo atzinība un aplausi.

Riteņbraucēja un mākslas galerijas vadītājas vēstījums sabiedrībai:
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/video_sizeti/kultura/?doc=727