No 2008. gada 19. maija līdz 6. jūnijam Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā skatāma Viļņa Auziņa izstāde "Integrācija".
Vārda "integrācija" jēga etnogrāfiskuma kontekstā emocionāli tiek uztverta kā apdraudējums tā stabilitātei. Kaut arī integrācijas jēdziens kopš XX gs. pēdējām desmitgadēm ir ticis lietots arvien biežāk un šķietami pat pretēju sociālo mērķu sakarībās, nevar noliegt pašas norises neizbēgamību publiskajā un cilvēka esības privātajā telpā.
Ierosme veikt atskatu vai savdabīgu arheoloģisku ieskatu attēlu kopumā, kurš veidojies pēdējo trīsdesmit gadu laikā, radās no ārēja ietekmējuma, no neatgriezenisku izmaiņu apjausmas. Hibrīdās kultūras agresīvā invāzija rada trauksmes sajūtu par vietas piederības zīmju fizisku un jēdzienisku iznīcināšanu.
Šādas motivācija sakarā ir iespējama arī tematiski vai estētiski monotonas koncepcijas radīšana, bet tas nav mans mērķis.
Fotogrāfijas fenomena pastāvēšana pati par sevi jau ir citāda laika un citāda – "neetnogrāfiska" laikmeta zīme. Būdams saistīts ar abu vērtību lauku vienlaicīgu apgūšanu vēlos izsekot nozīmīgā un nenozīmīgā, melnbalti atturīgā un krāsaini košā, personīgas savdabības un populāra bezpersoniskuma integrācijas dramaturģijai. Norises un ainavas, kuras ir piesaistījušas manu uzmanību fotografēšanas brīdī tikai tagad ( ar laika pievienoto vērtību) kļūst par spožāku vai blāvāku jēgas atainojumu, tostarp attiecībā uz etnogrāfiskās vai tradicionālās kultūras pārvērtībām globālajā vērtību kausētavā.
Izstādē iekļauti gan melnbalti, gan krāsu fotoattēli, kuru saturs (sižeti) attēlo norises, kuras notiek uz nosacītas lauku – pilsētas robežas, amatniecības – industrializācijas robežas. Izstāde nav tieša etnogrāfiska pētījuma vai secinājumu izklāsts. Vērojumu objekts ir sabiedrība, kura pastāv kultūru integrācijas apstākļos. Attēlu kopa tikai ilustrē pašu komunikāciju starp senākām un jaunākām vizuālajām zīmēm un tradīciju veidošanos to pastāvēšanas kopsakarībās.
Organizatori:
Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt.
Vārda "integrācija" jēga etnogrāfiskuma kontekstā emocionāli tiek uztverta kā apdraudējums tā stabilitātei. Kaut arī integrācijas jēdziens kopš XX gs. pēdējām desmitgadēm ir ticis lietots arvien biežāk un šķietami pat pretēju sociālo mērķu sakarībās, nevar noliegt pašas norises neizbēgamību publiskajā un cilvēka esības privātajā telpā.
Ierosme veikt atskatu vai savdabīgu arheoloģisku ieskatu attēlu kopumā, kurš veidojies pēdējo trīsdesmit gadu laikā, radās no ārēja ietekmējuma, no neatgriezenisku izmaiņu apjausmas. Hibrīdās kultūras agresīvā invāzija rada trauksmes sajūtu par vietas piederības zīmju fizisku un jēdzienisku iznīcināšanu.
Šādas motivācija sakarā ir iespējama arī tematiski vai estētiski monotonas koncepcijas radīšana, bet tas nav mans mērķis.
Fotogrāfijas fenomena pastāvēšana pati par sevi jau ir citāda laika un citāda – "neetnogrāfiska" laikmeta zīme. Būdams saistīts ar abu vērtību lauku vienlaicīgu apgūšanu vēlos izsekot nozīmīgā un nenozīmīgā, melnbalti atturīgā un krāsaini košā, personīgas savdabības un populāra bezpersoniskuma integrācijas dramaturģijai. Norises un ainavas, kuras ir piesaistījušas manu uzmanību fotografēšanas brīdī tikai tagad ( ar laika pievienoto vērtību) kļūst par spožāku vai blāvāku jēgas atainojumu, tostarp attiecībā uz etnogrāfiskās vai tradicionālās kultūras pārvērtībām globālajā vērtību kausētavā.
Izstādē iekļauti gan melnbalti, gan krāsu fotoattēli, kuru saturs (sižeti) attēlo norises, kuras notiek uz nosacītas lauku – pilsētas robežas, amatniecības – industrializācijas robežas. Izstāde nav tieša etnogrāfiska pētījuma vai secinājumu izklāsts. Vērojumu objekts ir sabiedrība, kura pastāv kultūru integrācijas apstākļos. Attēlu kopa tikai ilustrē pašu komunikāciju starp senākām un jaunākām vizuālajām zīmēm un tradīciju veidošanos to pastāvēšanas kopsakarībās.
Organizatori: