Dzejnieks fotogrāfijās - Jānis Vītols

Sirsnības pilna bija 10. septembra pēcpusdiena Tukuma muzeja mākslas galerijā "Durvis". Sveikt izstādes autoru Jāni Vītolu ieradās viņa modeļi, viņa darbu cienītāji, draugi, paziņas, darba kolēģi no laikraksta "Neatkarīgās Tukuma Ziņas" redakcijas, tukumnieki, kuriem vārds "Jānis Vītols" nozīmē daudz vairāk nekā tikai tipiski latvisks vārda un uzvārda salikums.

J. Vītols, Tukumā pazīstams fotogrāfs, īsi pirms savas jubilejas sarīkojis izstādi - atskatu uz pēdējiem diviem radošā darba gadiem. Neparastu izstādi, kas tā īsti nemaz neiekļaujas 21. gadsimta ķerošajā, grābjošajā un visādi citādi nervozajā kontekstā.
Autora fotogrāfiju galvenās varones ir jaunas sievietes visā to kailumā, bet pretēji tendencei, kas arvien vairāk izpaužas fotomākslā - fiziskās miesas pastiprinātā atrādīšanā, J. Vītols savos darbos ir kļuvis par lielā brīnuma un noslēpuma delikātu vērotāju, līdzpārdzīvotāju, pielūdzēju, atklājēju. Viņa darbi ir kā dzeja, liriska, gaumīga, niansēta dzeja.

Piesaista melnbaltā fotogrāfija. Krāsa, kas varētu arī noārdīt kādu īpaši smalku tīmekli starp modeli un fotoobjektīvu, atstāta ārpus izstādes ietvariem. Melnbalto attēlu dramaturģija ir pārdomāta, nejaušībām dodot vaļu tikai kādās piecās izstādes bildēs, kas vērtējamas kā fotogrāfa mazie eksperimenti ar visvareno nejaušības kundzi. Var, protams, diskutēt, cik šis veikums nopietns, bet tik pat labi var vienkārši priecāties par interesantajām faktūrām un ritmiem, cenšoties saskatīt saskatāmo un piedomāt piedomājamo.
Pozitīvi vērtējams arī tas, ka attēlos nav redzamu datora iejaukšanās pazīmju. Tas ar ko pēdējos gados aizraujas fotogrāfi, reizumis fotogrāfiju sapludinot ar datorgrafikas darbu, J. Vītola bildēs izpaliek, tajās jūtama pietāte pret foto mākslu tās augstākajā pakāpē.