2009. gada pirmajā žurnāla "Santa" numurā var lasīt interviju ar vienu no fotogrāfu aprindu spožākajām un talantīgākajām zvaigznēm - Valtu Kleinu. Iespējams daudzi būs vīlušies izlasot interviju, jo par fotogrāfiju tiek runāt ļoti maz, bet tomēr šādi tādi domu graudi tur ir par fotogrāfiju. Piemēram, Kleina atbilde uz jautājumu: "Katrā jau no mums sēž iekšā šis radošais elements - viens muzicē, viens dzied, viens dejo, viens klusībā raksta dzeju un liek atvilktnē. Atšķirība tikai tā, ka nezinu nevienu cilvēku, kurš būtu nopircis klavieres un teicis, ka viņš ir pianists. Bet fotografējot tieši tā arī notiek - nopērk fotoaparātu, pat īsti neizlasot instrukciju, sāk spiest pogu, un ļoti ātri rodas tā ilūzija, ka esi mākslinieks." Vai arī šī doma varbūt jau dzirdēta, bet tomēr viennozīmīgi pareiza: "Nekas jau nav briesmīgāks un banālāks kā fotogrāfijās tik bieži redzētais saulriets amatiera izpildījumā - viena oranža ripa, viena pankūka pie bāli zilām debesīm, un viss. Bet es ticu, ka tas brīdis bija neprātīgi skaists. Tas bija kluss, harmonisks, burvīgs. Bet fotogrāfijā tas izskatās banāls."
Pārējo interviju ar fotogrāfu Valtu Kleinu un viņa dzīves uztveri var lasīt janvāra "Santas" žurnāla numurā.