Saturs

ventspilsVĒLAS PIEBILDES PIE L. LINDENBAUMAS RAKSTA "PA "A" GRUPAS PĒDĀM"

Jau pagājis labs laiks, kopš es žurnāla "Fotokvartāls" 2006. gada 1. numurā izlasīju rakstu "Pa "A" grupas pēdām" un uzzināju gana daudz jauna, nebijuša. Nevar teikt, ka par to liels brīnums, pat varētu iecietīgi smaidīt. Es tomēr izvēlējos satraukties - dēļ vienkāršās patiesības, kas pierādījās minētajā publikācijā: "kas nav uzrakstīts, tas nemaz nav noticis", oficiālā vēsture atceras un piemin nepareizības, kamēr īstā, toties plikā patiesība paliek sisties kā muša pret stiklu, un to neliek vērā. A grupa nav gāzusi kalnus, bet vismaz šo to, kas tajā un ap to ir noticis, var atcerēties precīzāk. Kopaina būs pilnīgāka, veidosies pareizāki priekšstati par to.
Vēl te iederētos daži paskaidrojumi. Rakstītais ir tapis visnotaļ impulsīvi, žurnālā lasītā teksta iespaidā, un daži, lasot pirms laišanas klajā, to bija pamanījuši un aizrādīja. Apdomāju. Tomēr šķita, ka nav iemesla maskēt dabisko reakciju, kāda tā ir bijusi tūlīt pēc raksta izlasīšanas, tāpat arī ierobežot skarto jautājumu loku, kaut gan dažs labs no tiem varētu būt pelnījis atsevišķu iztirzājumu. Kāpēc izlikties slotaskātu norijušam, ja patiesībā slotaskātam nekas slikts nav noticis; visiem ir emocijas, arī man, un es priecājos par savu bagātību. Tāpat centos bez vajadzības nelabot un negludināt līdzbiedru sūtītās piebildes - nemainīt to stilu - jo viņi nerunā vienā balsī ar mani, bet iebilst manis rakstītajam vai papildina to no cita skatapunkta, kāda nav bijis man. To visu īsi apkopojot, iespējamais raksturojums un žanra apzīmējums šim rakstījumam varētu būt "emocionāls memuāru fragments ar līdzbiedru komentāriem".

DZĪVE PIRMS A GRUPAS - FOTO KLUBI UN FOTO STUDIJAS - jeb - "VAI PASTĀV DZĪVE PIRMS NĀVES?"
Amatieru fotostudijas un foto klubi visos laikos un visā pasaulē ir dažā ziņā visnotaļ līdzīgi pasākumi - lai kādā valstī tie atrastos, lai kādas varas paspārnē darbotos, un lai cik pārtikuši cilvēki tajos rastu izpausmi savām slieksmēm. (Zinu tikai vienu ārpus padsavienības slavenu vārdu - Harijs Kalahens (Harry Callahan) - kas nācis no foto kluba un izvērties par meistaru.) Tāpēc jocīgi bija lasīt, ka visi A grupas autori esot "pirmās nopietnās iemaņas fotografijā" guvuši fotostudijās, jo es jūtos ar mēģinājumu un kļūdu metodi pats apguvis prasmes un attīstījis intereses. Jā, par informācijas avotu izmantojot arī draugu un pieredzējušāku interešu biedru padomus, atziņas un vērtējumus - līdz ar visu pieejamo literatūru.
Tajā pašā laikā kokam ir arī otrs gals. Cilvēkiem, kas padomju laikos interesējās par foto un bija to izvēlējušies par savu izpausmes jomu, nevarēja būt citu pašizpausmes kanālu, tikai foto klubi, kas reizi vai divas gadā uzrīkoja pārskata izstādes, lai atrādītu kluba biedru darbus, kuri iepatikušies kluba mākslinieciskam vadītājam. Padomijā individuālismu vērtēja vienkārši: ak fotografs vienpatnis? "Fotovalodas pētnieks" vienpatnis? "Fotoizteiksmes pētnieks" vienpatnis? Ko tad viņš fotografē? Ak neko tādu, ko dižā padomju tauta oficiāli atzīst par skaistu? Tāds var būt vien imperiālistu spiegs un pakalpiņš. Izstādes - jā, salīdzinājumā ar iemaņu iegūšanu tā bija īsti nopietna lieta, un fotografiem vienpatņiem, "fotovalodas pētniekiem" vienpatņiem un "fotoizteiksmes pētniekiem" vienpatņiem (bez papildu nopelniem un sakariem citās jomās) faktiski nebija iespēju izstādīties; tāpēc "laipni lūdzu foto klubā!"
Padomju cilvēki tiešām drīkstēja darīt itin visu - tikmēr, kamēr par to nedabūja zināt citi padomju cilvēki. Fotografēt arī viņi drīkstēja visu. Rādīt nofotografēto, protams, ne, un dažiem padomju cilvēkiem vareni veicās, ja kādās diskrētās vietās viņus nepieķēra ar fotoaparātu rokā. Savukārt vienīgie reālie padomju laiku foto profesionāļi, t.i., cilvēki, kas ar foto pelnīja naudu, bija fotoportretu salonu darbinieki, laikrakstu un žurnālu fotoreportieri, muzeju fotografi, tiesībaizsardzības iestāžu (lasi: milicijas utml.) fotografi, iespējams, lielāku rūpnīcu un iestāžu fotografi (jā, tādi bija, kaut arī viņus pieņēma darbā gan kā sagādes inženierus, gan drošības tehnikas instruktorus, gan kā naktssargus, ja iestādē tiešām nekas nebija jāsargā vai īstais naktssargs bija pieņemts darbā kā inženieris). Viņi strādāja par grašiem, toties viņiem bija pieejama labāka vai sliktāka tehnika, kas piederēja iestādei, un ko viņi toties varēja brīvi lietot savām (t.s. haltūru) vajadzībām - un ko citi padomju cilvēki nevarēja brīvi nopirkt, jo veikalos to nepārdeva, bet tas ir cits stāsts. Savukārt visa "foto māksla", par ko padomju cilvēkiem dažkārt iznāca dzirdēt un drusku retāk redzēt, atleca no fotoamatierisma un aprobežojās ar to.
Padvarai bija vienkāršs rēķins. Indivīdi, ko neviens neuzmana, nevada un nekontrolē, var sastrādāt velns-viņu-zina-ko, tāpēc labāk ir dibināt foto klubus, jo vienmēr lētāk un vieglāk būs uzraudzīt un kontrolēt, un uzmanīt cilvēku grupas (nevis indivīdus), noklausīties sarunas un izokšķerēt viņu patiesās intereses; "tāpēc iedegsim zaļo gaismu padomju foto klubiem - pašiem progresīvākajiem foto klubiem pasaulē!"
Ierasts izteiksmes līdzekļu izmantojuma attīstības process - kādā jomā vispirms plaši darbojas amatieri, un pēc laika uzrodas mākslinieki, kas amatieru nodarbi paceļ citā pakāpē. Tas papilnam ir attiecināms uz foto, tātad arī uz foto klubiem un foto mākslu. Viena nelaime: citur pasaulē tas cikls bija sen sen iziets, izmantojot labāko sava laika aparatūru, citastarp arī lielākos negatīvus. (Pat cara laiku un buržuju Latvijā šis tas bija noticis.) Ja padomju-pseido-foto-māksla, kas savos 90% gadījumu operēja ar šaurfilmām - ar kino standarta 35mm filmām - pretendēja uz to, ka, izlikdamās neko nezinām par (dažādos aspektos) daudz nopietnākas foto mākslas eksistenci citur pasaulē, tā iziet pārtapšanas ciklu un no amatierisma pārvēršas īstā mākslā, kur atrast zirgu, kas par to nesmiesies?
Analoģija - ja mūsdienās rīko izstādes, kur eksponē tikai ar mobilos telefonos iebūvētām kamerām uzņemtus attēlus, vai tas nozīmētu, ka mobilie telefoni pārvēršas par jaunu robežšķirtni fotomākslas attīstībā? Nē, vien to, ka "ir jābūt redzējumam", lai informācijas nesēja nepilnības varētu izmantot mākslinieciskiem nolūkiem. Ar mobiliem telefoniem uzņemtie attēli nepārformulē visu vizuālās izteiksmes jomu, neko tādu, ko reiz izdarījusi foto pārvērtība mākslinieciskas izteiksmes līdzeklī, reizē atbrīvojot glezniecību no pienākuma "precīzi atspoguļot realitāti". Mobilo telefonu vizuālā mazspēja atbrīvo foto jomu no vajadzības digitāli apstrādāt attēlus, izsmērēt tos, samazināt izšķirtspēju. Māksla par telefonsarunas cenu?
Foto mākslas un fotoamatierisma robežas visur citur pasaulē bija novilktas samērā skaidri - fotoamatierisms nozīmēja un joprojām nozīmē banālas saulrietu, banālas plikņu, banālas zvēriņu un ceļojumu bildes. PadLatvijā gan to nesauca par amatierismu, to sauca par fotomākslu. Vai tā bija apzināta vai neapzināta jēdzienu nomaiņa (paturot prātā, ka ikkatram sabiedrības slānim ir sava māksla un sava izpratne par to, kas ir māksla)? Foto klubi pasaulē ievēroja atļautās amatierisma robežas, arī Padomju savienībā, kur vismaz pirmos socreālisma gadus oficiāli nekādas profesionālas foto mākslas nebija.
Paskaidroju: es še nerunāju par to foto, ko pēc kara uzdeva par vienīgo īsto (staļinisma) fotomākslu - par manipulētām / inscenētām propagandas reportāžām; jā, interesants ir piem., Rodčenko u.c. pārstāvētais foto aģitmākslas aspekts, bet droši var teikt, ka vairāk nekā trīsdesmit četrdesmit pēckara gados, kad Latvijā notika "dižās apziņas pārbīdes sociālisma virzienā" - no kā Latvijas sabiedrība patiesībā ne tuvu nav atjēgusies - tas bija visnotaļ atstumts un neaktīvs aspekts, ko jaunajā padomju republikā īpaši nepopularizēja līdz pat Hruščova laikiem - un arī tad gariem zobiem. "Gustavs Klucis - kas viņš tāds?"
Ja Gunārs Binde, Vilhelms Mihailovskis, Egons Spuris un citi, kas interesējās par foto, arī guva tajā panākumus, tas nozīmēja, ka viņi kripatiņām vien vāca tādu vizuālu informāciju, kas oficiāli nebija pieejama. Kad minētie vīri kļuva par aroda meistariem un profesionāļiem, pienāca brīdis, kad foto klubi mazliet pārvērtās, no amatieru pulcēšanās vietām tie kļuva par vietām, kur faktiski sanāca foto profesionāļi (jā - tas pats Gunārs Binde, tas pats Vilhelms Mihailovskis, tas pats Egons Spuris un citi), lai ar foto darītu drusku vairāk nekā to, kam padomju laiku foto klubi oficiāli bija domāti.
Stāsts par neprofesionāliem padomju foto klubiem mazliet atgādina stāstu par "neprofesionālo padomju sportu". Jā, foto profesionāļi gāja uz foto amatieru pulcēšanās vietām, klubiem, bet vai tad klubi tāpēc būtu mainījušies? Lika drusku pagaidīt. Tie vienkārši nostiprināja pozīcijas, jo cilvēkiem, kas ikdienā strādā ar fotoaparatūru, kas ikdienā strādā laboratorijā, kas ikdienā trenē aci, ir daudz vieglāk sasniegt un uzturēt līmeni nekā tādiem, kas tiešām knipsē tikai prieka vai gara laika pēc. Ārzemju amatieru izstāžu medaļas un atzinība sāka ceļot foto klubu virzienā gluži pelnīti: padomijas šķietamie neprofesionāļi atkal iekabināja īstiem pūstošo rietumu neprofesionāļiem.
Apgalvojums par foto klubu svarīgumu kritiku neiztur arī tāpēc, ka, demografiski rēķinot, manuprāt, starp A grupu un minētajiem vecmeistariem būtu jābūt vēl vismaz vienai "foto klubos audzētai" paaudzei, bet vai patiesi tāda ir? Ja ir, tad kur ir? Jo klubi ir darbojušies visus padomju laikus.
Mūsu paaudze savā ziņā bija laimīgāka par dažām iepriekšējām - rietumu foto literatūra sāka kļūt plašāk pieejama, turklāt, ja ņēmās to lasīt vai apskatīt bildes, tad kaimiņu pēterīšu fotografētu saulrietus, plikņu, zvēriņu un padsavienības apceļojumu bildes nevajadzēja vairs obligāti uzskatīt par augstāko foto sasniegumu.
Cilvēki, kas padlaikos iesaistījās foto klubos, nebija vainīgi, ka padomju fotoamatierismam ir stikla griesti, kam cauri tikt un jelko sasniegt individuāli autori (individuāli "foto mākslinieki") faktiski nevar. Vienīgais, kas atlika: peldēt pa straumi un producēt salonfotografijas amatieru izstāžu tīklam, un nekādos apstākļos necensties sasniegt neko vairāk par tehnisku amatierismu. Vien retais mēģināja iet citu ceļu, kā mākslinieciskas izteiksmes līdzekli izmantot tieši foto specifiku. To varēja tikai tad, ja klubu vadīja cilvēks, kas pats saprata, ka fotoizteiksme ir daudz spēcīgāka un bagātāka par to, ko uztur un kopj klubu sistēma, un turklāt ir pietiekami demokrātisks, labs pedagogs, un spēj citos saskatīt vērtības, kas pašam varbūt nemaz nav tuvas (jo ir, piem., saloniskas), bet tāpat pieder pie fotoizteiksmes arsenāla. Ja klubu vada tāds cilvēks kā Egons Spuris. Diemžēl E. Spura variants padLatvijā bija a priori nolemts atvilktnēm, plauktiem, kastēm un skapjiem, arī t.s. apaļiem dokumentu skapīšiem vārdā papīrgrozs, nevis izstāžu zālēm. Andrejs Grants papildina: "lielākajā daļā studiju pastāvēja karojošs amatierisms, bet tehniskas lietas, lai katram iesācējam nav jāizgudro velosipēds, tur varēja daudzmaz apgūt. Ja nevarēji pieņemt salonu [t.i., salonfoto stilistiku - MZ], tad, protams, jaunrade palika vairāk paša ziņā, bet neskaidros jautājumos tāpat galvenokārt sazinājies ar tiem, kas tur darbojās. Studijās bija iesācēju grupas, kur to minimumu deva. Egons Spuris Ogrē (liekas, tāpat bija arī citās t.s. tautas fotostudijās) saņēma vadītāja algu par divām reālajām dienām (t.i. vakariem) nedēļā. Viens vakars bija iesācēju grupai. Es gan neesmu nevienā iesācēju grupā izglītojies. Ko nesapratu, meklēju grāmatās vai pie praktiķiem, kas bija savākuši zināšanas. Tā kā vismaz šādā ziņā klubi bija lietderīgi." Jā, ko lai dara tad, ja latiņa jau pašos sākumos ir uzlikta krietni augstāk, un amatierisms kā parādība ir vienaldzīgs?
Foto tehniskā puse ir visnotaļ primitīva: vismaz pamatos tā paredz tikai pēc iespējas pareizi eksponēt filmu; lai varētu runāt par "nopietnām iemaņām" (tā L. Lindenbauma), ir svarīgs tas, ko cilvēks dara pēc tam, kad primitīvās iemaņas, t.i., "pareizi sagaismot filmu", ir apgūtas. Juris Krieviņš pirmajā foto klubā / fotostudijā, ko sāku apmeklēt - Īriss - tiešām mācīja kadra kompozīcijas pamatus, ko tētis, amatieris būdams, nepārzināja un nebija man mācījis - bet pamati nebūtu pielīdzināmi "pirmām nopietnām iemaņām fotografijā".