Profesionāli fotogrāfi ļoti daudz naudas tērē, lai iegūtu precīzu krāsu jau fotografējot, pēc tam apstrādājot un skatoties uz monitora, kā arī izdrukām. Bet vai tas ir nepieciešams? Ja paskatāmies vēsturē, tad gleznotāji tērēja ļoti daudzus gadus, lai izprastu krāsas. Un beigās gleznojumos viņi nepavisam necentās turēties pie oriģinālajām krāsām – varat iedomāties jebkuru slavenu gleznu (kaut vai impresionistu, baroku, romantismu, kubismu, futūrismu, fovismu, sirreālismu u.c. stila gleznas). Neviena nebūs gleznota tā kā izskatās dabā. Pat otrādi – augstāk novērtētas ir tās, kas izskatās nereālāk.

Un kā ir fotogrāfijā? Fotogrāfijā ir ļoti līdzīgi. Jo dīvainākas (ar gaumi) krāsas jūs iegūsiet, jo augstāk jūsu darbi tiks vērtēti no mākslinieciskā viedokļa. Tādēļ fotogrāfi strādājot ar filmiņām un citām tehnikām mēģināja iegūt pēc iespējas atšķirīgākus rezultātus no pārējiem. To varēja panākt, attīstot filmiņas dažādos procesos, piemēram, krāsu negatīva filmu mērcēja diapozitīvu ķimikālijās (C41 iekš E6 cross-processing) vai otrādi (E6 iekš C41), veica arī dažādus pasākumus kontrasta palielināšanai un vēl visādas metodes izdomāja arī pie foto uznešanas uz papīra (kopēšanas) vai cita interesanta materiāla. Mūsdienu digitālajā pasaulē nekas daudz nav mainījies, tikai fotolaboratorijas vietā ir attiecīga programmatūra (parasti Photoshop), kas ļauj veikt šīs korekcijas dažās sekundēs. Tikai ar ko atšķiras mākslas foto no parasti sabojāta foto Photoshopā? Ar to, ka mākslas foto radītājs ir cītīgi studējis krāsas tāpat kā kādreiz gleznotāji un apzināti ir ieguvis rezultātu kādu vēlas. Viņš ir spējīgs iegūt arī augstvērtīgu un precīzu rezultātu kā izskatās dabā. To jāmācās gadiem, lai izprastu katru krāsu niansi un spētu saskatīt nelielās atšķirības.

Melnbaltajā fotogrāfijā viss ir daudz vienkāršāk – tur parasti ar kontrastu pilnīgi pietiek, lai iegūtu dažāda veida darbus. Protams, arī melnbaltajā fotogrāfijā ir savas nianses un atšķirības, piemēram, sepia, sudraba želatīna kopijas, infrasarkanais u.c. nianses, kas nav tikai toņu gamma starp balto un melno. Vēl melnbaltajā fotogrāfijā ir tehnikas, kas ļauj konkrētas krāsas tumšināt/gaisināt, iegūstot interesantus rezultātus. Bet tas viss ir daudz vienkāršāk nekā darboties ar krāsu.

Bet kādēļ tad daudzi tik cītīgi seko līdzi līdz pašai drukai lai fotogrāfijās krāsas būtu kā dzīvē? Tiek pirkta dārga fototehnika, kalibrēti monitori, printeri un veiktas citas svarīgas darbības, lai nebūtu nekādas nobīdes no krāsu gammas. Tādēļ, ka tas vairāk attiecas uz reklāmas fotogrāfiju un nevar nodrukāt darbu, nesaskaņojot to ar klientu. Nevar strādāt tā, ka uz monitora jums izskatās viens, bet izdrukājot iznāk ārā pavisam kas cits, un tad pateikt: "ai, tā sanāca". Ir jāsanāk tā kā jūs gribējāt un tur uz eksperimentiem nevar paļauties. Jo precīzāk jums sanāks, jo augstāka profesionalitāte.

Tomēr krāsu korekcijai ir liela nozīme un mūsdienās tā atkal sāk ieņemt arvien lielāku nozīmi. Tas viss tādēļ, ka parastas fotogrāfijas ar digitālajiem fotoaparātiem katru dienu tiek taisītas miljoniem. Bet lai jūsu foto atšķirtos no pārējiem, tad ir jāsāk piedomāt pie krāsām vai kādu citu specifiku. Tādēļ nav vairs nozīmes vai krāsas ir tā kā dabā vai nē, bet viņām jābūt labām un arī izdrukās jābūt ar gaumi. Teiksim kā vienu no foto māksliniekiem, kas prot izjust krāsas un tikai ar krāsām parādīt nesmukas lietas skaisti, ir Jans Saudeks (Jan Saudek). Ja jums nav jākopē citi mākslinieki, bet varat saglabāt kaut vai kādus 50 slavenākos darbus (labāk gleznas) un tad mēģināt savas fotogrāfijas piekoriģēt tādai krāsu gammai kā gleznā. Tad jūsu darbi noteikti atšķirsies no pārējiem un būs kaut nedaudz vērtīgāki par pārējiem foto darbiem, kas katru dienu tiek saražoti miljoniem.