Kaut kā aizdomājos par to, ka mūsdienās māksla ir tā kā nedaudz degradējusies (tīri mans viedoklis). Ja kādreiz māksla un komercija bija viens un tas pats, tad tagad tie ir sadalīti virzieni. Kādreiz amatniekam pasūtīja darbu un viņš radīja to pēc iespējas labāk, lai nākošais klients maksātu vairāk. Piemēram, gleznotājam palūdza uzgleznot kaut ko konkrētu vai izkrāsot baznīcu/pili, bet skulptoram pasūtīja parka/dārza/kapu vai tamlīdzīgas skulptūras. Visus šos amatnieku darbus mēs apbrīnojam vēl šodien, jo tie bija kvalitatīvi izpildīti un pie dažiem tika strādāts pat vairākus gadus. Vai mūsdienās kāds pie viena mākslas darba strādā gadiem? Šaubos. Vai šobrīd māksliniekiem pasūta konkrētas lietas ko izveidot? Jā, iespējams pieminekļu skulptoriem vēl ir šādi pasūtījumi, bet pārējiem ļoti reti, jo tā vairs neskaitās māksla – tā būs komercija mūsdienu izpratnē. Tātad komercija daļēji ir degradējusi mākslu, jo visiem vajag pēc iespējas lētāk un lēti noteikti nebūs darbs vairāku gadu garumā.
Otrs faktors, kas degradējis tieši mākslu (nevis komerciju) manuprāt ir tas, ka mākslinieki īsti nepelna naudu ar saviem amatnieka darbiem. Viņiem pietiek ar to ko nopelna citos darbos – strādā par maketētāju, karikatūristu, pasniedzēju avīzē/pasākumos/skolā, tiek pie dažādām valsts atbalsta programmām, stipendijām un tamlīdzīgi, jo mākslu taču jāatbalsta valstiskā līmenī. Protams, te nav runa par visiem māksliniekiem, bet par lielāko vairumu. Sanāk, ka mākslinieki mūsdienās ar mākslu nodarbojas savā brīvajā laikā. Neviens īsti vairs negrib maksāt par parastām gleznām un skulptūrām, kuras tiek tiražētas lielos daudzumos (arī fotogrāfijām). Nav mums vairs augstmaņu (karaļu) laiki, kad bija lielas pilis un tās bija jāizgrezno ar mākslas darbiem. Toreiz nevarēja ar frēzi/slīpmašīnu ātri uztaisīt skulptūru kādu vēlējies vai ar printeri izdrukāt skaistu bildi uz audekla ko ierāmēt pie sienas. Tagad iespējams labi vēl pelna mēbeļu, kamīnu un tamlīdzīgi amatnieki (mākslinieki), kas tomēr pa lielam ir roku darbs un to nevar tiražēt lielos daudzumos, kā arī izejmateriāli ir samērā dārgi. Arvien grūtāk paliek brīvi tiražējamās mākslas amatniekiem, piemēram, fotogrāfiem, pārliecināt klientu par savu darbu māksliniecisko vērtību (pievienoto vērtību), ka šim darbam arī pēc daudziem gadiem būs tāda pati vērtība kā tagad – ka veiktās investīcijas nebūs zemē nomesta nauda.