Latvijā fotogrāfija ienāk 1839. gadā un kļūst populārāka par gleznošanu. Pirmās fotodarbnīcas Rīgā, Jelgavā un Liepājā atver vācieši. Par pirmo fotogrāfu latvieti var uzskatīt Alfonu Bērmani - 1854.gadā viņš uzņēmis Smilšu vārtu iekšējo portālu. Dažkārt fotogrāfi iegūtos uzņēmumus krāso ar akvareļiem un tirgo kā skatu kartītes. Fotogrāfijas izgatavo tikai vienā eksemplārā. Divdesmitā gadsimta sākumā, kad nozarē ienāk Mārtiņš Buclers, Artūrs Dulbe, Jānis Rieksts, Jānis Sarkangalvis, Andrejs Saulītis, Roberts Johansons un Vilis Rīdzinieks, Latvijā tā kļūst par mākslas vērtību.
Trešo daļu Rīgas teritorijas mēs saucam par Pārdaugavu, tie ir aptuveni 120 kvadrātkilometri Daugavas kreisajā krastā, kur vēl saglabājusies vecā koka arhitektūra, kur blakus divdesmitā gadsimta sešdesmito gadu pieticīgajām ģimenes mājiņām slejas guļamvagonu-daudzstāvu bloku māju korpusi, kur blakus industriāli lietišķajai pilsētas sejai vasarās pretī nāk ceriņu un jasmīnu smarža, mazdārziņos zied puķes un ziemā pagalmus ieskauj neizbrienamas sniega kupenas. Pārdaugava ir kontrastu pilna pilsētas daļa, kas aizvien vēl saglabājusi nostaļģisku un izteikti romantisku priekšpilsētas noskaņu.
18. gs. sākumā bagātākie rīdzinieki ceļ Pārdaugavā nelielas muižiņas, kur pavadīt vasaru. 1812. gadā, Napoleona karaspēkam tuvojoties Rīgai, tiek nodedzinātas priekšpilsētas un daudzas no skaistajām vasaras mītnēm iet bojā. Tikai pēc Dzelzs tilta (1871) un Pontontilta (1896) izbūves Pārdaugava ienāk Rīgas apritē. 20. gs. 60. gados te uzcelts viens no pirmajiem toreiz modernajiem piecstāvu ēku mikrorajoniem ar nosaukumu "Āgenskalna priedes". Vēlāk tālāk no Daugavas uzcelti dzīvojamo māju rajoni - Imanta, Zolitūde, Ziepniekkalns. Pārdaugavas centrālajai daļai piemīt īpašs mazpilsētas šarms lielpilsētas centra tuvumā.
Ekspozīcijā izmantoti materiāli no RCB Imantas filiālbibliotēkas, Bolderājas kultūras biedrības, Latvijas Ugunsdzēsības muzeja krājuma, kā arī no Blūma un Liepiņa privātkolekcijām.
Ieeja izstādē kultūras un atpūtas centrā "Imanta" bez maksas.