Šobrīd Krustpils pilī skatāmā V. Lazdiņa fotogrāfiju izstāde "Mājupceļš" ir kā tilts, kas savieno vairākus jau bijušus un vēl gaidāmus notikumus, kas saistīti ar sadarbības kontaktiem starp Latviju un Norvēģiju, starp Jēkabpili, Āvereju un Kristiansunnu. Jau šī gada sākumā, februārī Jēkabpils novada domes pārstāvji devās uz Āvereju Norvēģijā, lai rastu iespējas turpināt Jēkabpils rajona padomes aizsākto sadarbību ar norvēģu partneriem, kad ar Āverejas komūnu tika noslēgts Holmenholmenas sadarbības līgums. Savukārt no 27. līdz 29. jūnijam norvēģu delegācija no Āverejas uzturēsies pašvaldību sadarbības vizītē Jēkabpilī. Pašvaldību sadarbība ir radījusi daudzus cilvēciskus kontaktus un ļāvusi īstenoties vairākām iecerēm. Tā V. Lazdiņa fotogrāfiju izstāde „Mājupceļš" 2004. gada vasarā bija skatāma Āverejā, Kvērneses muzejā, kad tur viesojās arī pats autors. Šogad minētā izstāde tika iekļauta viena no Ziemeļvalstu nozīmīgāko mākslas fotogrāfijas notikumu - maijā notikušā starptautiskā fotogrāfijas festivāla "Nordic Light" izstāžu klāstā, kur to ar priekšlasījumu "Fotogrāfiju nozīme cilvēkvēstures laikmeta dokumentācijā. Valda Lazdiņa fotoarhīvs" pārstāvēja fotogrāfa meita, šo rindu autore un mazmeita Vita. Atzīmējams ir fakts, ka pirmo reizi "Nordic Light" vēsturē tika pieaicināts kāds no Baltijas. Festivāla viesus un dalībniekus īpaši piesaistīja Valda Lazdiņa fotogrāfiskais rokraksts, ko raksturo optimisms un humānisms.
Ir vērtības, par kurām attopam tikai tad, kad jau ir zaudēts, kad nav vairs to, kuri varēja stāstīt. Pie tādām pieder dzimtasstāsti. Un ticiet, - mums katram ir savs stāsts.
Lazdiņu dzimtas stāsts ir nesaraujami saistīts ar fotogrāfiju, kas dzimtai palīdzējusi noturēt savas vērtības un identitāti.
Valda Lazdiņa foto negatīvu arhīvs gulēja neaiztikts vairākus desmitus gadu turpat pašu mājās Ogres novada Plunčos visiem un arī fotogrāfam līdzās. Zīdpapīrā ietītie vairāk kā 100 fotofilmu rullīši, sarindoti bitenieka - vectēva brāļa Vernera - koka kastītēs gaidīja... Līdz šo rindu autores fotogrāfes un žurnālistes pieredze, kā arī interese par fotogrāfijas vēsturi ļāva tos sākt vērtēt. Pirmais, kas piesaistīja tēva fotogrāfijās bija gaišs emocionāls starojums, lai gan fotogrāfijas vēsta par ģimenes atgriešanos no izsūtījuma Sibīrijā. Un1980. gados savās tēva mājās pašas atklātā fotogrāfijas dārgumu lāde nebeidz stāstīt stāstus joprojām.