Andrejs Grants ir viens no ievērojamākajiem vidējās paaudzes fotogrāfiem. Dzimis 1955. gada 7. martā Rīgā. Ieguvis jurista diplomu Latvijas Universitātē, tomēr par dzīves aicinājumu kļuvusi fotogrāfija, kurai viņš pievērsies 1978. gadā. Bijis Ogres fotostudijas biedrs (1978-1988). Viens no neformālās fotogrupas "A" dibinātājiem un biedriem (1984-1992). Kopš 1981. gada sarīkojis vairāk kā 30 personālizstādes Rīgā, Koknesē, Ogrē, Viļņā, Tallinā, Dublinā, Strasbūrā, Berlīnē, Stambulā, Minskā, Stokholmā u.c., kā arī piedalījies vairāk nekā 40 grupu izstādēs gan Latvijā, gan ārzemēs. Saņēmis Latvijas fotogrāfijas "Latio" Gada balvu (2007), Latvijas Mākslinieku savienības balvu par izcilāko sniegumu fotomākslā (2001), Higašikavas (Japāna) 17. foto festivāla balvu "Labākais ārzemju fotogrāfs" (2001), kā arī "Hasselblad Foundation" stipendiju (1998, kopā ar Intu Ruku). Mākslinieka darbi atrodas Latvijas Fotogrāfijas muzeja, Odensas Fotogrāfijas muzeja, Musee de l'Elysee (Lozanna, Šveice) krājumos, kā arī privātās kolekcijās Latvijā, Šveicē, Polijā, ASV, Kanādā, Beļģijā, Vācijā. Mākslinieks vairākkārt bijis uzaicināts par filmu fotogrāfu, sadarbojoties ar V. Kairišu filmā "Pa ceļam aizejot" (2001) un "Tumšie brieži" (2005), ar L. Pakalniņu filmās "Kurpe" (1998) un "Pitons" (2003), kā arī ar Lielbritānijas filmu kompānijas "BBC" režisoru Dž. Džonsu filmā "Archangel" (2004) un citiem.
Jau vairāk nekā 30 gadus Andrejs Grants ir fotostudijas pedagogs Rīgas Tehniskās jaunrades namā "Annas 2", pie kura fotogrāfijas pamatus ir apguvuši daudzi jaunākās paaudzes mākslinieki, fotogrāfi un kinooperatori - Arnis Balčus, Gints Bērziņš, Anda Bankovska, Ritums Ivanovs, Ivars Grāvlejs, Ieva Epnere un citi. Andreja Granta ieguldījums fotomākslas popularizācijā un izglītībā ir tik nozīmīgs, ka nereti tiek runāts par "Granta skolu" Latvijas fotomākslā.
Vienlaikus ar pedagoģisko darbību Andrejs Grants jau ilgstoši strādā pie četrām foto kolekcijām - "Pa Latviju" ("Latvija. Mainīgā un nemainīgā realitāte"), "Iespaidi", "Kolēģi, draugi, paziņas", kā arī "Ceļojumu iespaidi", no kurām 120 fotogrāfijas atlasītas mākslinieka retrospektīvajai skatei Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā.
Andreja Granta fotogrāfiju sērijas stāsta par Latvijā dzīvojošajiem dažādu sociālo slāņu cilvēkiem viņiem raksturīgajā vidē un ikdienas apstākļos. Kolekcija "Kolēģi, draugi, paziņas" ir portretu sērija - vizuālas liecības par mākslinieka laikabiedriem. Kolekcijā "Iespaidi" fiksētas sava laika sajūtas, noskaņas, sakarības, kas atklājušās apkārtējā ikdienas realitātē. Kolekcija "Pa Latviju" izveidojusies kā apcerīgu mirkļu tvērumi, ceļojot ar fotokameru pa dzimto zemi, uzmeklējot un iemūžinot laicīgi nemainīgus stāstus laicīgi mainīgās Latvijas ikdienā. Kolekcijā "Ceļojumu piezīmēs" apkopoti iespaidi no ģeogrāfiski tālākiem reģioniem un nejauši satiktu cilvēku portretējumi uz dažbrīd eksotiskākas vides fona.
Andrejam Grantam tik raksturīgo dokumentālo foto valodu, kuru autors izveidoja jau 20. gadsimta 80. gadu sākumā, var dēvēt par unikālu jau tā iemesla dēļ, ka tā nav piedzīvojusi principiālas izmaiņas, mainoties sociālajai sistēmai Latvijā. Andrejs Grants vienmēr devis priekšroku - viņa vārdiem - "mirkļa mūžībai", kuru, tieši pateicoties fotokamerai, mākslinieks spēj gan precīzi fiksēt, gan reprezentēt nozīmīga mākslas, nevis vienīgi sociāla fakta līmenī. Andrejam Grantam ir svarīgi paust savu personīgo attieksmi, kuras dēļ šādas ievirzes melnbaltās fotogrāfijas ir ieguvušas "subjektīvā dokumentālisma" apzīmējumu. Tomēr vienlaikus viņam ir ļoti būtiski saglabāt zināmu distanci un objektīvu skatu uz apkārt notiekošo, uz ko nereti ir reaģēts intuitīvi un dabiski, izvairoties no "visādiem apzinātiem mērķiem un ieplānotiem darba uzdevumiem". Pēc Andreja Granta domām, "melnbaltā fotogrāfija vienmēr ir abstraktāka. Darbojošās personas melnbaltā fotogrāfijā vienmēr ir vairāk simboli, kas ir it kā tuvāk dzīvei. Un melnbaltajā fotogrāfijā ir tā savdabīgā distance: dzīve un tās atspulgs". Mākslinieks vienmēr vairījies no attēla pārliekas estetizācijas, iemūžinot vienkāršus "fragmentus no dzīves", kas viņa personīgajā skatījumā spēj saglabāt ne tikai izcilu dokumentālo, bet vispirms māksliniecisko vērtību ārpus konkrēta vēsturiska laika robežām.