2012. gada nogalē LKA Rīgas Kino muzejs saņēmis vērtīgu dāvinājumu - no kinooperatora Vladimira (Voldemāra) Gaiļa atraitnes Irēnas Gailes Rīgas Kino muzeja krājumā nonākusi operatora personīgā kinokamera, vairāki desmiti unikālu fotogrāfiju, montāžas lapas un dažāda veida dokumenti par Latvijas dokumentālā kino vēsturi vairāku gadu desmitu garumā.
Vladimirs Gailis (1917-2009) strādājis Rīgas Dokumentālo filmu studijā (no 1946. gada), vēlāk – Rīgas Kinostudijā. Viņš ir operators vairāk nekā 1400 kinožurnāliem, kuri atstājuši liecības par Latvijas vēsturi dažādos laika posmos. Savus pēdējos sižetus kinožurnāliem "Padomju Latvija" un "Pionieris" Gailis uzņēmis 67 gadu vecumā, 1984. gadā. Gailis bijis operators tādām dokumentālajām filmām kā "Mana Rīga" (1960), "Ja mīl" (1961), "Ir katrai dziesmai sava krāsa" (1970), "Tikšanās Rīgā" (1971) u.c. Daudzu gadu garumā viņš sadarbojies ar režisoriem Aloizu Brenču, Laimoni Gaigalu, Vadimu Masu, Irinu Masu, Aleksandru Gribermani u.c.
Ukrainā dzimušais operators Vladimirs Gailis, kuru ar kino saistīti cilvēki dēvēja par Bosu Gaili, kino vidē bija mīlēta un cienīta personība. Viņš bija vairāku šobrīd pazīstamu operatoru pirmais skolotājs un autoritāte. Savas kino gaitas kā Vladimira Gaiļa asistenti aizsākuši tādi sevi pierādījuši operatori kā Ivars Seleckis, Gvido Skulte, Kalvis Zalcmanis, Andris Seleckis, Andrejs Apsītis, Sergejs Nikolajevs. Pateicoties V. Gailim, viņa audzēkņi iemācījušies ieraudzīt kino tēlus dzīves ikdienišķajās norisēs, tā aizsākot latviešu poētiskā dokumentālā kino skolu 1960. gados.
Vladimirs Gailis bija arī aizrautīgs fotogrāfs un ar bilžu uzņemšanu nodarbojās no agras jaunības līdz pat 90 gadu vecumam. Aizraušanās ar fotografēšanu ieņēma būtisku vietu viņa operatora darbā. Ar savām fotogrāfijām viņš piedalījies vairākās vietēja un starptautiska mēroga fotoizstādēs.
Rīgas Kino muzejs saka paldies Irēnai Gailei par dāvinājumu, papildinot krājumu ar tik būtiskajām un mazākumā esošajām dokumentālā kino liecībām.