Pīna Bauša nekad neinteresējās par tīro, absolūto un abstrakto deju un tukšu kustību. Viņas interese bija teatrāli tēli, sociālkritiski motīvi un reālistiski elementi. Un tāpēc bija pilnīgi loģiski, ka horeogrāfes dejotāji bija nevis vienkārši mēmi dejotāji, bet gan mākslinieki, kam uz skatuves bija arī jādzied un jārunā. Viņas dejotāji kļuva par indivīdiem ar savu aizraušanos, dīvainībām un trikiem. Unikāls bija veids, kā Pīna Bauša ar jautājumiem spēja panākt savu dejotāju pilnīgu sevis atklāšanos.80. gados Pīna Bauša attīstīja to uzvedumu stilu, kas noteica visu viņas turpmāko karjeru: reālā uzveduma radīšana vienmēr sekoja pēc intensīva izpētes darba, ko dažādās valstīs veica visa kompānija. Gētes institūti pasaulē atbalstīja šo horeogrāfei tik nozīmīgo sagatavošanās darbu attiecīgajā valstī. Šis profesionālais, saturiskais un mākslinieciskais atbalsts ļāva gūt ieskatu attiecīgajās sabiedrībās: apmeklējums publiski vēl nepieejamās katakombās Romā, karatē nodarbības pie meistariem Honkongā, viesošanās romu svētkos Ungārijā, kad Pīna Bauša vāca iespaidus uzvedumam Wiesenland.
1999. gadā Pīna Bauša un viņas dejotāji ar Gētes institūta atbalstu ilgāku laiku pavadīja Ungārijā. Viņi apceļoja zemi un iepazinās ar tās ikdienu un kultūru. Tam sekoja mēģinājumu laiks Budapeštas deju teātrī Trafó. No gūtajiem iespaidiem tapa uzvedums Wiesenland / Zöld föld (Pļavu zeme), kas 2000. gada maijā trīs vakaros bija skatāms Budapeštas Vígszínház. Mūsu fotoizstāde piedāvā izlasi ar šīs izrādes skaistākajiem mirkļiem, kurus fotogrāfijās iemūžinājusi Klāra Langa (Klára Láng).
Pīna Bauša mira 68 gadu vecumā 2009. gada 30. jūnijā. Viņas godīgums, zinātkāre un objektivitāte arvien pārsteidza ikvienu, kas viņu bija iepazinis. Cilvēki visā pasaulē sēro par šīs fascinējošās sievietes aiziešanu.
Izstādes atklāšanas viesiem piedāvāsim iespēju noskatīties filmu "Meklējot deju - Pīnas Baušas citādais teātris" ("Auf der Suche nach Tanz - Das andere Theater der Pina Bausch", "The Search for Dance - The Other Theatre by Pina Bausch", 29 min)
Izstādes laikā, 14.04. un 21.04., Gētes institūtā Rīgā demonstrēsim filmas ar un par Pīnu Baušu.
Sadarbībā ar Gētes institūtu Budapeštā.
Gētes institūtā Rīgā, Torņa iela 1
Izstādes laiks:
01.04. - 03.05.2010., darba dienās: 9:00-20:00, sestdienās: 09:00-15:30
Atklāšana: ceturtdien, 01.04.2010. / 18:30
Ieeja: bez maksas.
Daugavpils universitāte, Vienības iela 13
Izstādes laiks: 12.05. - 11.06.2010., darba dienās: 09:00-17:00
Atklāšana: trešdien, 12.05.2010. / 16:00
Ieeja: bez maksas.
2009. gada jūnijā, vien 68 gadu vecumā, no vēža mira Vācijas visslavenākā horeogrāfe. Kopš 1973. gada Pīna Bauša vadīja Vupertāles dejas teātri, ar ko kopā kļuva pasaulslavena.
Protams, mēs visi zinājām, ka viņas dzīvesveids nebija tas veselīgākais. Teikums no viņas uzveduma Walzer/Valsis: "Vēl vienu vīniņu un vēl vienu cigaretīti - bet uz mājām vēl nē" diemžēl bija arī Pīnas Baušas dzīves moto. Viņa nevarēja atmest smēķēšanu, par to, ka viņa nakti labprāt pārvērta dienā, liecina ne tikai vakars Bombejā, kad smalkais Oberoi Hotel horeogrāfei un viņas svītai ilgi pēc pusnakts atvēra savu sen slēgto bāru. Taču kad pēc sava jaunākā uzveduma pirmizrādes viņa kopā ar dejotājiem pieņēma skatītāju aplausus, viņa izskatījās kā vienmēr, ne mazāko aizdomu, ka pēc dažām dienām viņa varētu zaudēt cīņā ar vēzi.
Ne tikai viņas fanus Vācijā, visu dejas pasauli pārņēma šoka sastingums. Gadu desmitiem ilgi viņa visā pasaulē bija bijusi jaunās dejas izkārtne, viņas priekšnesumi tikai acumirklīgi izpirkti ikvienā vietā uz pasaules un iegādāties biļetes bija gandrīz neiespējami. Viņas estētiskā ietekme bija neizmērojama, to rāda neskaitāmi dejas uzvedumi starp Adelaidi un Riodežaneiro, Toronto un Tokiju. Viņa ir lauzusies uz priekšu pat tur, kur nekad nebija viesojusies - viņas video tika nodoti no rokas rokā. 20. gadsimta pēdējā ceturksnī Pīna Bauša izmainīja dejas pasauli tik lielā mērā, kā to nav izdevies nevienam citam.
Jauns ģēnijs
Viņai tas bija ielikts jau šūpulī. Viesi viņas vecāku krogā Zolingenē ievēroja, ka mazā Filipīne kustējās "kā čūskcilvēks". Tā vecāki aizsūtīja viņu uz bērnu baleta skolu. 15 gadu vecumā viņa tika uzņemta Esenes Folkwang augstskolas dejas nodaļā, kļūdama par talantīgāko studenti, kāda tur jebkad bijusi. Pēc Ņujorkā pavadītiem gadiem, kuru laikā viņa sevī uzsūca visu jauno, kas tur bija redzams, viņa pieņēma skolotājas darbu Esenē, dejoja jaundibinātajā Kurta Joosa Folkwang baletā, un kad viņai tur palika par garlaicīgu, pati ķērās pie horeogrāfiju veidošanas.
1973. gadā Arno Vīstenhēfers (Arno Wüstenhöfer) piedāvāja viņai vadīt Vupertāles baletu. Kopš tā laika viņa nekad vairs ilgstoši nepameta Vupertāli, nekad neplānoja gadiem uz priekšu, bet vienmēr darīja to, kas bija nepieciešams dotajā mirklī. Tomēr viņas karjeras attīstība bija pārsteidzoši taisna. Drīz viena viņa bija pārsniegusi visas laikmetīgās dejas robežas, nojaukusi visus žogus un pa jaunam definējusi dejas jēdzienu. Turpmāk Pīnas Baušas vārds pārstāvēja atbrīvotā ķermeņa un atbrīvotā gara teātri, humanitātes dejas teātri, kas bija mīlestības, maiguma un partneru savstarpējās uzticēšanās un jaunas, ar vārdiem un dziesmām bagātinātas, dejiskās valodas meklējumos.
Vīriešu pasaules uzlabošana
Sava Vupertāles laika sākumā viņa veidoja horeogrāfijas dažiem īsiem uzvedumiem, tostarp savai grandiozajai Stravinska interpretācijai Sacre du printemps/Svētpavasaris un abām Glika operām Ifigēnija Taurīdā un Orfejs un Eiridīke - brīnišķīgiem uzvedumiem tradicionālā modernās dejas manierē. Līgumu ar tradīcijām viņa uzteica vien 1976. gada vasarā ar horeogrāfiju Brehta un Veila uzvedumam Septiņi nāves grēki, kas centās ne vairāk, ne mazāk, kā panākt uzlabojumus šajā vīriešu pasaulē. Pārdroši līdzsvarojot deju, teātri un šovbiznesu, horeogrāfe izmantoja savas publikas vēlmi pēc izklaides, tā dēļ ne par mata tiesu neatsakoties no saviem mērķiem un centieniem.
Praktiski visi horeogrāfes uzvedumi runā tikai par cilvēciskās eksistences būtiskākajiem jautājumiem un nepielūdzami liek publikai veidot savu nostāju šajos jautājumos, tikai vecākos gados radītie maigākie vēlīnie darbi mazliet novirzās no šīs stingrības. Būtisks dzinulis ir bailes - arī pašai no savas neveiksmes. Taču stiprāka par bailēm ir vēlme būt mīlētai. No šo abu izjūtu pretrunīguma veidojas Baušas uzvedumu konflikti un arī komika. Soļi, kustības viņai nekad nav bijis svarīgākais, viņu nekad nav interesējis "kā cilvēki kustas, bet gan kas viņus aizkustina". Pēc tam, kad horeogrāfe 1978. gadā Bohumā ar dejotājiem un aktieriem bija strādājusi pie Šekspīra Makbeta versijas, viņa darbu pie katra jauna uzveduma sāka ar jautājumiem. Jautājumi provocēja dejotāju atbildes - verbālas un dejiskas. No tām attīstījās teatrālas un dejiskas ainas, kuras horeogrāfe tad savienoja lielākā veselumā.
Kopš 80. gadu vidus Baušas tēmas arvien paplašinājās, aptverot arvien vairāk un vairāk vides aizsardzības tēmas. Kopā ar saviem dejotājiem viņa meklēja jaunus iespaidus tālumā: Romā un Madridē, Amerikā, Japānā un Indijā, Brazīlijā un, visbeidzot, Čīlē. Ziņa par viņas nāvi ansambli, kas šobrīd turpina pastāvēt, pārsteidza Breslavā, abas nākamās sezonas ir pilnībā saplānotas. Taču tas, kas 2009./2010. gada sezonā vēl daudzsološi bija pieteikts kā Jauns uzvedums 2010, diemžēl paliks nekad nepiepildīts solījums.
Johens Šmids (Jochen Schmidt),
žurnālists un dejas kritiķis.