kim? / VKN galerijā no 9. līdz 31. oktobrim skatāma Kristapa Kalna un Sarmītes Māliņas fotogrāfiju izstāde "Kas man ko slēpt, sēžot vienam rožu dārzā"."Kas man ko slēpt, sēžot vienam rožu dārzā... Vai tumšā alā, uz kuras sienām uguns (tāds gaismas avots!) zīmē ēnas, kas bieži ir reālākas par objektiem, no kuriem tās krīt. Šīs šķietamību, ēnu rotaļas sniedz gurdu mierinājumu - kā sapnī, kad nemanāmi, bet tīši izplūst robeža starp "to" un "šo" pasauli. Kad rozes ziedlapas ēna pārtop tauriņā, kas drīkst lidot, kur grib.
Katram taču patīk atrast savu vietu zem Saules vientulībā un saskarsmē ar apkārtējo pasauli. Savstarpējā domu ietekme un attiecības ar svētbilžu ilustrētu ticību kaut kam, kas paģēr iedziļināšanos arī vērotājiem, tad atgriešanās savā mazajā pasaulē. Pasaulē, kura, kāds paradokss, vairs nav tik maza. Jauna pieredze un jauni jautājumi par to, kas mainījies, kamēr vēroti citi. Atbildība pret pieradinātajiem, kuri kaut ko gaida, kuri aizveduši ceļos, kas atkal jau prasa iepazīšanu. Tauriņa ziedlapu šķirstīšanu."
Sarmīte Māliņa un Kristaps Kalns pieder tiem profesionāli spēcīgajiem māksliniekiem, kas Latvijas mākslas ainā pēdējos desmit gadus ražīgi strādā divatā. Viņu darbiem, neraugoties uz to uzsvērto kamerstilu, raksturīgs emocionāls vērienīgums, ideju un emocionālā stāsta daudzietilpība, un tas vienmēr fascinē skatītāju. Māliņa un Kalns spēj rast kopīgu sarunu ar dažādākajām skatītāju grupām - pat ar tiem, kuru ikdienišķajā lietojumā neietilpst jēdziens laikmetīgā māksla.
Izstādi „Kas man ko slēpt, sēžot vienam rožu dārzā" var dēvēt par savdabīgu I cēlienu apjomīgai skatei „Pacieties...", kura 2012. gada janvārī būs redzama Latvijas Nacionālā mākslas muzeja lielajā izstāžu zālē „Arsenāls". Arī to iecerēts veidot kā stāstus par nemieru raisošajām tēmām, kuras nodarbina ne tikai divus māksliniekus, bet - visticamākais - visas pasaules iedzīvotājus. Kā liecina pieredze, vispersonīgākie stāsti patiesībā ir universāli. Šos stāstus-tēlus var dēvēt arī par emocionālu pastaigu pa dzīvei atvēlēto gaismas telpu un skaņas celiņu. Un tā ir cīņa pret ātrumu, kādā uzplaukst cilvēki, ēnas, koki un ziedi, pirms mirt, kvēli smaržojot.
Iespējams, abu mākslinieku darbu var dēvēt par egoistisku nodarbošanos ar sevi un pašu dzīves notikumu atspoguļojumu taustāmā veidā. Taču - vai dialogs ar sirdsapziņu, dzīves pētīšana un nekautrīga atzīšanās savā mīlestībā dzīvei nav godīgākā cilvēka misija?
Paldies Veltai un Artūram Igoveņiem, Augustei Petrei, Ivaram Heinrihsonam, Kasparam Tobim, Daigai Rudzātei, Kasparam Žeram un Vjačeslavam.