No 2009.gada 16.oktobra līdz 7.novembrim Latvijas Kara muzejā būs apskatāma godalgotās kanādiešu fotogrāfes Lanas Šlezičas (Lana Šlezić) fotogrāfiju izstāde "Forsaken" (tulk. no angļu val. - Pamestās). Izstādi veido vairāk kā 20 fotogrāfijas, kas tapušas Afganistānā laikā no 2004. līdz 2006.gadam.
Izstādes atklāšanā 2009.gada 16.oktobrī plkst. 16:00 piedalīsies Kanādas vēstnieks Latvijā Skots Heteringtons (Scott Heatherington) un LR Aizsardzības ministrs Imants Lieģis.
Kad 2004.gada martā Lana Šleziča devās uz Afganistānu darba uzdevumā, viņa pat nespēja iedomāties, ka paliks tur divus gadus. Tobrīd viņa domāja, ka kopš represīvā Taliban režīma izskaušanas 2001.gadā afgāņu sievietes un meitenes dzīvo ievērojami mazākā apspiestībā. Drīz vien viņa atklāja, ka afgāņu sieviešu dzīve ne tuvu nebija viņas iedomātajai, un uzskatīja par savu pienākumu palikt un dokumentēt viņu dzīvi. Sadraudzējoties ar jaunu afgāņu sievieti, Lana ar viņas un tulka palīdzību iepazina un fotografēja sievietes visā valstī. Pēc neskaitāmām sarunām pie tējas, viesojoties afgāņu sieviešu mājās gan pilsētās, gan ciematos, Lana uzzināja, ka afgāņu sievietes dzīvo sabiedrībā, kur vēl joprojām pastāv piespiedu laulības, vardarbība ģimenē, nogalināšana par goda aizskaršanu, daudzām sievietēm nav atļauts iziet no mājas vai apmeklēt skolu. Iepazīto sieviešu dzīvesstāsti atspoguļoti izstādes Forsaken ("Pamestās") fotogrāfijās.
Lana Šleziča ir dzimusi 1973.gadā Toronto horvātu ģimenē. Viņas darbi ir izstādīti Kanādā, Īrijā, Itālijā, Nīderlandē, ASV, Vācijā, Spānijā, Horvātijā, Francijā un Turcijā, un viņas darbs ir atspoguļots preses publikācijās tādos žurnālos un laikrakstos kā National Geographic, The New York Times, TIME magazine un daudzos citos. 2007.gadā žurnāls American Photo Magazine izvirzīja Forsaken, grāmatā izdoto fotogrāfiju kolekciju, kurā dokumentēts Lanas iespaidi Afganistānā, par vienu no gada desmit labākajām grāmatām. Nesen viņa saņēma World Press Photo Award (Pasaules preses foto godalga) par afgāņu sieviešu portretu sēriju. Vairāk par autori: lanaslezic.com
Izstādi organizē Kanādas vēstniecība Latvijā ar LR Aizsardzības ministrijas atbalstu.
Kanāda NATO vadīto Starptautisko drošības atbalsta spēku (ISAF) sastāvā ir apņēmusies palīdzēt Afganistānai atjaunot valsti. Šobrīd Afganistānā dien 2850 Kanādas karavīri. Attīstības sadarbības projektu īstenošanu nodrošina 150 civilpersonas. Līdz 2011.gadam Kanāda Afganistānas attīstībai piešķirs 1,3 miljardus dolāru.
Vairāk par Kanādu Afganistānā: afghanistan.gc.ca
Latvijas Kara muzejs, Rīgā, Smilšu ielā 20,ir atvērts apmeklētājiem no trešdienas līdz svētdienai no 10:00 līdz 17:00. Ieeja bez maksas.
Lanas Šlezičas foto no sērijas "Forsaken"
Prostitūta Kabulā. Gadu desmitiem ilgais karš ir atstājis tūkstošiem sieviešu par atraitnēm. Daudzas no viņām ir pievērsušās prostitūcijai kā vienīgajam veidam, kā uzturēt savus bērnus. Ja viņas tiek atklātas, šo sieviešu ģimenes var viņas nogalināt, lai saglabātu savas ģimenes godu.
Lana Šleziča par Afganistānu
"Afganistānā nav vietas mīlestībai," man kādu dienu teica jauna pusaugu meitene, kamēr, dzerot tēju, sēdējām viņas ģimenes dzīvoklī Kabulā. Viņa to pateica tā, it kā tā būtu vienkārša patiesība, un tā būtu patiesība jau gadiem ilgi. Tik ilgi, cik ilgi vien viņa varēja sevi atcerēties. Ne tajā brīdī, bet vakara krēslā un vairākus gadus pēc tam, viņas piezīme man lika pārdomāt par telpu, ko spēj piepildīt mīlestība. Nebeidzama telpa bez dimensijām, kā zīmējums bez ogles vai lietus lāse bez ūdens - vairāk telpas kā slavenie Hindu Kušas kalni jebkad spētu aizņemt. Un tomēr mazajā afgāņu meitenes sirdī, kur mīlestībai un visam skaistajam bija jāuzplaukst, tās nebija. Tā nevarēja.
Mīlestība, ko es izjutu Afganistānā, bija greznība. Tā bija greznība, jo es biju ārzemniece un varēju atļauties saskatīt Afganistānas skaistumu visā tās skarbumā. Un kaut arī šī zeme un tās konflikti bieži, gandrīz katru dienu, lika man sajust sakāvi, zaudējumu un līdzjūtību, man vienmēr bija liels, mīksts spilvens, kur atlaisties - spilvens, ko man sniedza manas ģimenes mīlestība un atmiņas par manu dzīvi - tik ļoti atšķirīgu no tās, ko es redzēju šeit.
No brīža, kad ierados Kabulā, mana mīlestība būtu varējusi doties dažādos virzienos. Tā varēja atpūsties ainavās vai bērnos, vai dzejā, kas eksistēja nogurušo cilvēku nopūtās. Bet to nepārprotami pievilka - kā var pievilkt tikai gaismas avots tumsā - afgāņu sievietes. Viņām piederēja mana aizrautība un enerģija. (..) Šim sievietēm es atdevu savu sirdi, lai spētu parādīt viņas citiem tā, kā redzēju pati - sarežģīti veidotus tauriņus, kam norauti spārni.
Un tad kādu dienu - pārsteigums. Jauns vīrietis, ko pazinu, atnesa man kaudzi ar vēstulēm, vairāk kā 600 lappuses. Tā bija slepena mīlestības sarakste, kas ļāva viņam un viņa mīlestībai dzīvot, ja ne kur citur, tad tajās lapās un viņa sapņos. Atklāt viņu mīlestību nozīmētu tās beigas, varbūt pat sliktāk. Tajā dienā es sapratu, ka Afganistānā ir mīlestība - vienā skatienā, noteiktā balss tonī, ēnā skolas pagalmā, bet ne bez riska vai nopietnām sekām.
Man šī sarežģīti savītā mīlestība ieguva aprises kāda veca afgāņu fotoaparāta tumsā. Skatoties telpā, kas nebija lielāka par mazu dārgumu kasti, un izolēta no pārējās Afganistānas, es beidzot varēju izpaust savas patiesās jūtas pret šīm sievietēm.