Es pieskaros sevNo 2017. gada 9. marta līdz 23. aprīlim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā (Rīgā, Jaņa Rozentāla laukumā 1) Kupola zālē būs skatāma piecu mākslinieču grupas izstāde "Es pieskaros sev".

"Vēl ilgi pirms savas dzimšanas tu pieskāries sev..."
Lūsa Irigaraja


Izstādes impulss atrasts, lasot franču filozofi Lūsu Irigaraju (Luce Irigaray, dz. 1932). Viņa apgalvo, ka Rietumu kultūrā trūkst valodas, kas artikulētu un adekvāti izteiktu sievietes pieredzi un skatījumu, jo dominē šķietami dzimumneitrāla, taču vairumā gadījumu vīrišķi kodēta gramatika un valodas kārtulas. "Es pieskaros sev" ir mēģinājums runāt par sievietes pieredzi, kritiski pārskatot ierastās domāšanas kategorijas, tostarp binārās opozīcijas, un meklējot jaunus izteiksmes līdzekļus.

Viens no svarīgākajiem projekta konceptuālajiem lokiem ir sievietes ķermenis un seksualitāte, kas ir daļa no viņas subjektivitātes jeb izpratnes par "es". Ja esam pieraduši redzēt vairāk vai mazāk kailus, seksuāli pieejamus sieviešu ķermeņus – gan mākslā, gan reklāmā, tad izstāde piedāvā radikāli atšķirīgu ķermeņa un seksualitātes reģistru, kur svarīgākie lielumi ir iespējas, ko ķermenis sniedz pašai sievietei. Tas var palīdzēt pārvarēt grūtības, var kļūt par intīmas dienasgrāmatas daļu vai par instrumentu pasaules izzināšanai. Tāpat ķermeni var saprast kā materiālu mākslas darba radīšanai, tādējādi dekonstruējot mītu par mākslinieku-ģēniju un sievieti-mūzu. Ekspozīcija arī sniedz svaigu un brīžiem ironisku komentāru par tradicionālām sieviešu lomām, tēliem un mājas darbiem, novērtējot šo "sievišķības rituālu" potenciālu atraisīt feministiski uzlādētas pārdomas un kritisku skatu uz konstruētajām identitātēm.

Projekta idejas autore, mākslas kritiķe Jana Kukaine: "Darbu pie izstādes sākām ar jautājumiem. Kā sievietes dzīvi un izpratni par sevi ietekmē noteiktas ķermeniskas prakses? Kā viņas pieredzi nosaka reliģija, tautība, valoda, ienākumu līmenis, sociālais statuss, ādas krāsa, seksualitāte? Ko nozīmē kleitas, krelles, krūšturi, augstpapēžu kurpes? Kā šie lielumi ierāmē ķermeni – to ierobežo vai atbrīvo? Ko nozīmē būt jaunai, ko nozīmē – novecot? Ko nozīmē būt meitai, mātei, sievai, mīļākai, vecmāmiņai? Ko nozīmē grumbas, strijas, vasaras raibumi, tauku krokas, zilumi, rētas, kalsnums? Kā tas ietekmē sievietes attiecības ar sevi pašu? Kā tie veido sievietes attiecības ar citiem? Ekspozīcijā nebūs viennozīmīgu atbilžu – tas ir pamudinājums domāt, pētīt un atklāt."

Projektā piedalās piecas mākslinieces: Ingrīda Pičukāne, Rasa Jansone, Inga Meldere, Eva Vēvere un Anda Magone (bij. Bankovska).

PAR AUTORĒM

Ingrīda Pičukāne strādā dažādos medijos. Piedalījusies laikmetīgās mākslas festivālā "Survival Kit" ar video darbiem un instalācijām, starptautiskās komiksu izstādēs – ar grafiskajiem stāstiem, veidojusi ilustrācijas izdevniecības "Liels un mazs" bērnu grāmatām, kā arī vairāku grāmatu dizainu. Pēdējā personālizstāde "Sarkanā istaba" Latvijas Laikmetīgās mākslas centra Ofisa galerijā (12.2016.–02.2017.) Latvijas konservatīvajās aprindās izraisīja sašutuma vētru.

Rasa Jansone regulāri rīko personālizstādes, lasa Virdžīniju Vulfu un reizēm raksta žurnālam "Rīgas Laiks", kā arī citiem Latvijas kultūras medijiem. Kopā ar mākslinieci Evelīnu Deičmani par skaņas instalāciju "Skurstenis" 2014. gadā saņēmusi laikraksta "Diena" gada balvu kultūrā.

Rasa Jansone. Olimpiskās spēles. 2016. Krāsu fotogrāfija. Autores īpašums. Publicitātes foto

Inga Meldere dzīvo un strādā Somijā. Regulāri rīko izstādes Rīgā, Helsinkos un Tallinā, kā arī darbi izstādīti Milānā, Ņujorkā, Čikāgā un Cīrihē. Par izstādi "Māja pie ūdenskrituma jeb krāsojamās grāmatas pieaugušajiem" mākslas galerijā "Temnikova & Kasela" Tallinā (2016) nominēta Purvīša balvai. Inga Meldere ir arī "kim? Rezidences balvas 2016" fināliste.

Eva Vēvere dzīvo un strādā Rīgā, 365 darbadienu organizācijā "PROFISS", kur tiek attīstītas idejas, kas saistītas ar mākslinieka kā darba veicēja funkciju. Izvēlas dažādus medijus, to skaitā instalāciju, zīmējumu, procesuālus notikumus. Līdzsvaru atrod rezidencēs perifērijā un slackline treniņos. Izstāžu darbība ar "Poētiskā Robotisma" projektiem risinājusies vairākās mākslas institūcijās Igaunijā, Latvijā, Zviedrijā.

Anda Magone (bij. Bankovska) ir mamma, māksliniece un mājsaimniece. Par savu izteiksmes veidu galvenokārt uzskata melnbalto dokumentālo fotogrāfiju. Līdzās personālizstādēm piedalījusies grupu izstādēs Berlīnē, Londonā, Prāgā, Lježā u.c. Darbi atrodas Latvijas Fotogrāfijas muzeja kolekcijā. 2008. gadā saņēmusi laikraksta "Diena" gada balvu kultūrā. Par 2008. gada izstādi "Dārzs" nominēta Purvīša balvai.

1.	Anda Magone. Fotogrāfija no cikla “Dvīnes”. 2014. Sudraba želatīna kopija. Autores īpašums. Publicitātes foto

Jana Kukaine ir neatkarīga mākslas kritiķe, feministiskās teorijas pētniece, kā arī grāmatas "Daiļās mātes. Sieviete. Ķermenis. Subjektivitāte" autore, ko 2016. gada nogalē klajā laidusi izdevniecība "Neputns".

Izstādes atklāšana 2017. gada 8. martā plkst. 16.00

Izstādes atklāšana 2017. gada 8. martā plkst. 16.00


Sekot jaunumiem

LatFoto