Vēl 1908.gadā vienā no pašizdotā mēnešraksta numuriem, Martiņš Buclers raksta: "Pie mums joprojām spriež par to vai fotogrāfija ir māksla vai nē, kas citviet sen vairs nav apspriežams jautājums!". Ir pagājuši jau vairāk kā 100.gadi, un pie mums joprojām spriež par to pašu jautājumu.
Fotogrāfijas tirgus veidošanās procesā ir ieinteresētas visas foto nozarē iesaistītās puses. Ieskaitot šķietami no tā visa attāli stāvošās galerijas un mākslas vēsturnieki. Nerunājot par pašiem fotogrāfiem. Jo, kamēr nav šī tirgus, pirmajiem nav iespējas kvalitatīvi veikt pārdošanu un pētniecisko darbu, otriem nav pieprasījuma pēc augstvērtīgiem darbiem, bet gan tikai pēc plašpatēriņa preces.
Atsevišķas galerijas jau vairākus gadus mēģina eksponēt savās telpās, piedāvājot saviem klientiem iegādāties dažādu autoru sniegumus. Gan ar jau pazīstamiem vārdiem, gan vēl ne tik pazīstamiem, gan laikmetīgus, gan klasiskus, bet pircēji kā nevairojas tā nevairojas.
Nesen portālā fotokvartāls.lv tika publicēts Margaritas Ogoļcevas raksts "Meklējot Latvijas mākslas fotogrāfijas tirgu". Šajā rakstā iekrita būtisks citāts [...] "Tas tā vēsturiski bija iegājies - fotogrāfija sākumā neskaitījās māksla, jo tā ir tiražējama, nav unikāla," stāsta LNMM krājuma vadītāja Ruta Lapiņa.[...] Tieši šāds viedoklis padara fotografijas tirgus veidošanos par problemātisku. Rodot attaisnojumu tiem, kas uzskata fotogrāfiju tikai par plašpatēriņa preci. Pērkamu "fotostokos" par dažiem santīmiem digitālu failu veidā.
Iepriekš, rakstā ar vairākiem turpinājumiem "Apturēts mirklis fotoaparātā", kas tika publicēts mājaslapā fotoamatnieki.lv jau mēģināju atklāt divu nesalīdzināmu fotografisko izpausmju virzienu līdzāspastāvēšanu. Pirmais, balstīts uz dokumentalitāti, otrs uz tēlaino autora pasauli. Dokumentālā realitāte, tiešām, pat ķīmiskā procesa ietvaros ir bieži vien viegli pavairojama. Savukārt tās izpausmes veids, kas saistās ar autora tēlaino pasauli, bieži vien iet roku rokā ar dažādiem sarežģītiem pēcapstrādes un montāžas elementiem, kas jau ir priekšnosacījums kaut kam unikālam.
Aplūkojot salīdzinājumā ķīmisko procesu ar digitālo tehnoloģiju, parādās daudz priekšrocības tieši ķīmiskā procesa radītajiem darbiem no unikalitātes viedokļa. Digitālā tehnoloģija ir vērsta uz daudzkārtēju identisku darbu pavairošanu neatkarīgi no to sarežģītības pakāpes. Vienīgais priekšnosacījums lai tehnika būtu pareizi un identiski kalibrēta. Savukārt ķīmiskais process ir neatgriezenisks, tātad neatkārtojams no autordarba viedokļa. Šeit ir vērts minēt arī to, ka eksistējošā literatūra latviešu valodā par ķimikālijām satur vairāk kā 300 dažādas receptes, kuras gan katra atsevišķi, gan savstarpējās kombinācijās rada būtisku un neatkārtojamu ietekmi uz gaismasjūtīgo materiālu.
Saliekot kopā, gan izpausmes veidus, gan fotogrāfijas tapšanas procesu veidus izkristalizējas būtiskas nianses. Par piemēru varam paņemt Vilhelma Mihailovska darbus, kas tapuši montāžas rezultātā. Kā autors pats uzsver, pastāv tikai viens eksemplārs oriģinālam, visas parējās ir tikai šī oriģināla kopijas, kas nepauž to ideālo rezultātu, ko autors ir ielicis veidojot vienīgo un pareizo oriģināldarbu. Tieši identiski Gunārs Binde izsakās par savu fotogrāfiju ar nosaukumu "Danaja". Ja mēs aplūkosim Ulda Balgas un Alda Dubļāna kopdarba perioda darbus, redzēsim, ka tie ir unikāli katrā gadījumā. Jo kolāžu veidā tapušos darbus, kā arī darbus ar papildus uztrieptu krāsu vienkārši nav iespējams atkārtot identiskā veidā.
Šie visi augstāk minētie piemēri parāda, ka fotogrāfija spēj būt unikāla. Lai nerastos priekšstats par to, ka tikai tēlainās izpausmes fotogrāfijas, kas tapušas ķīmiskā procesa rezultātā spēj būt unikālas, aplūkosim arī dokumentālās realitātes izpausmi. Zināmā mērā, par labu piemēru var kalpot Māras Brašmanes darbi. Albumā "Manas jaunības pilsēta" iekļautie darbi to tapšanas laikā nenesa nekādu būtisku pievienoto vērtību no fotogrāfijas viedokļa. Savukārt raugoties no šodienas skatu punkta, ir saskatāma nepārprotama, spēcīga un izteiksmīga laikmeta liecība.
Tieši laikmeta liecība ir spēcīgākā dokumentālās realitātes pievienotā vērtība, kas pieaug laika griezumā. Savukārt laika neatgriezeniskais moments padara šos darbus par unikāliem. Atliek tikai ierobežot kopiju skaitu.
Grafiķi parasti definē izveidoto nospiedumu kopiju skaitu, vēlāk iznīcinot klišeju. Krātuves savukārt cenšas iegādāties grafiķu darbus ar šīm klišejām, par pierādījumu tam, ka viņu īpašumā esošais darbs ir tiešām unikāls. Ķīmiskā procesa gadījumā, fotogrāfs varētu pievienot gaismas jūtīgo materiālu pie autorkopijas. Savukārt digitālajā tehnoloģijā tas ir nekontrolējams process. Tikai autora godaprāts spēj atturēt no neierobežotas darbu pavairošanas.
Visā stāstā būtiksu lomu spēlē autora paraksts, ar kuru tas apliecina gan savu autorību, gan arī atzīšanu par autordarbu vai atorkopiju. Autora pašrocīgs paraksts ir tas, kas atšķir orģinālu no reprodukcijas. Ja šāds, parakstīts darbs, ar skaidri zināmu tiržas apjomu nonāk kādā kolekcijā, tad tas ir pilntiesīgs saukties par mākslas darbu.
Un tā mēs esam nonākuši pie viena no būtiskākajiem momentiem. Patiesā fotogrāfijas vērtība veidojas tieši no autordarba vai atorkopijas viedokļa. Nevis neierobežotas tiražēšanas, vai velvairāk, iegādājoties digitālu failu. Tieši no šī viedokļa būtu jāsāk runāt par fotogrāfijas tirgus veidošanos. Jo tikai pareiza izparatne par to, kā veidojas unikalitāte, neatkārtojamība, spēj veicināt orģinaldarbu kustību tirgū. Kamēr atbildīgie darbinieki nespēs saprast, ka fotogrāfija spēj pastavēt vienā vienīgaja eksemplarā, ta nebūs pieprasīta attiecīgajās krātuvēs. Kamēr sabiedrībā valdīs maldīgs priekšstats par to, ka fotogrāfija ir tas, ko mēs redzam savos datoru monitoros, nekas nemainīsies.
Protams, netika aizskarti daudzi būtiski momenti, tādi kā autora atpazīstamības loma, darba publicitate un vēl daudz citu saistītu nianšu. Jo raksta galvenā doma ir pievērst uzmanību saknei. Tas ir tam, ka sarunas par vērtību, mākslas darbu, tirgu, var sākties tikai tad, kad ir skaidra oriģināla loma. Tā būtiskā nozīme, kuru nivilē nepareiza vērtību skala katra indivīda apziņā.