Par godu dzelzceļa līnijas Rīga-Valka 120 gadu jubilejai, Latvijas dzelzceļš Valmieras dzelzceļa stacijā 20.martā plkst. 13.00 atklāj līnijas vēsturei veltītu fotoizstādi.
Latvijas dzelzceļš šogad svin nacionālās dzelzceļa kompānijas pastāvēšanas 90. gadadienu un tās jubilejas pasākumu ietvaros rīko dzelzceļa līniju vēsturei veltītas fotogrāfiju izstādes vairākās dzelzceļa stacijās visā Latvijā: 6.februārī atklāta fotoizstāde Jelgavas dzelzceļa stacijā par godu līnijas Rīga-Jelgava 140 gadu pastāvēšanai, savukārt 8.aprīlī tematisko fotoizstādi atklās Liepājā, bet 20.aprīlī vēl vienu izstādi atklās Daugavpils dzelzceļa stacijā.
Latvijas dzelzceļš šogad svin nacionālās dzelzceļa kompānijas pastāvēšanas 90. gadadienu un tās jubilejas pasākumu ietvaros rīko dzelzceļa līniju vēsturei veltītas fotogrāfiju izstādes vairākās dzelzceļa stacijās visā Latvijā: 6.februārī atklāta fotoizstāde Jelgavas dzelzceļa stacijā par godu līnijas Rīga-Jelgava 140 gadu pastāvēšanai, savukārt 8.aprīlī tematisko fotoizstādi atklās Liepājā, bet 20.aprīlī vēl vienu izstādi atklās Daugavpils dzelzceļa stacijā.
Par līnijas vēsturi
Pirmās liecības par nodomiem būvēt dzelzceļu no Sanktpēterburgas - Varšavas dzelzceļa Pleskavas stacijas līdz Rīgai datējamas ar 1874. gadu. Šāda dzelzceļa varbūtējās izbūves pamatojums - militāri apsvērumi. Krievijas Kara ministrijas Galvenais štābs uzskatīja, ka ar Pleskavas - Rīgas dzelzceļa palīdzību būs iespējams ātrāk pārdislocēt armiju no Sanktpēterburgas līdz valsts rietumu robežai. Tomēr tirgotāju aprindās pret šāda dzelzceļa būvniecību valdīja negatīva attieksme, jo tad ekonomiski tiktu apdraudēta Pēterburgas osta un Baltijas Dzelzceļa sabiedrības izbūvētais dzelzceļš starp Sanktpēterburgu un Tallinu.
Dzelzceļa līnijas izbūve
Laika posmā no 1876. līdz 1884. gadam atļauju būvēt Pleskavas - Rīgas dzelzceļu ar dažādiem paņēmieniem centās iegūt Rīgas - Dinaburgas Dzelzceļa sabiedrība. Šos centienus pārtrauca cars, kurš atzīstot Pleskavas - Rīgas dzelzceļa stratēģisko nozīmi, uzdeva šo dzelzceļu izbūvēt par valsts līdzekļiem.
Jaunā dzelzceļa būvniecība tika uzsākta 1886. gadā un 1889. gada 22. jūlijā pa to tika atklāta regulāra satiksme. Attālums no Pleskavas līdz Rīgai (tagadējai Zemitānu stacijai) - 287 verstis jeb 306 km. Par šīs dzelzceļa līnijas sastāvdaļu kļuva arī 77 verstu garais Valkas - Tērbatas (Valga - Tartu) atzarojums.
Pēc jau pieminētās Baltijas Dzelzceļa sabiedrības pāriešanas valsts īpašumā 1893. gadā, uz tās bāzes organizētā Baltijas Dzelzceļa pārziņā nonāca arī Pleskavas - Rīgas dzelzceļš. 1907. gadā apvienojot Baltijas Dzelzceļu ar Sanktpēterburgas - Varšavas Dzelzceļu, tika izveidoti Ziemeļrietumu Dzelzceļi, kas ekspluatēja Pleskavas - Rīgas dzelzceļa līniju līdz 1917. - 1918. gadam, kad tā nonāca vācu armijas rokās. Vācieši šīs līnijas Rīgas - Ieriķu iecirkni pielāgoja normālplatumam (1435 mm).
1919. gadā, kontroli pār līniju pakāpeniski pārņemot Latvijas dzelzceļiem, tā tika atjaunota krievu platumā (1524 mm), 1920. gadā iecirkni Rīga - Strenči pārkaboja normālplatumā, bet 1921. gadā - sākotnējā 1524 mm platumā. Saistībā ar šo līniju, īpaši akcentējams ir Valkas jautājums. Līdz ar valsts robežas demarkāciju, tika fiksēts, ka līnijas Valkas jeb Valgas stacija atrodas Igaunijas teritorijā. Latvijas teritorijā tuvākā stacija šajā līnijā bija 14 km attālā Saule. Lai rastu iespēju vilcieniem pieturēt Valkā, kā arī būtu iespējams pilnvērtīgi veikt ar robežas šķērsošanu saistītās procedūras, 1920. gadā no sākotnējās Pleskavas - Rīgas dzelzceļa līnijas tika izbūvēti divi platsliežu atzarojumi (pa vienam, attiecīgi, no Latvijas un Igaunijas puses) uz Valkas šaursliežu dzelzceļa staciju. Tieši saistībā ar šo obligāto vilcienu iegriešanos Valkas stacijā, ceļš līdz Igaunijai palielinājās par 2 km. Līdz ar to attālums no Zemitāniem līdz valsts robežai pa Rīgas - Valkas līniju bija 164 km.
Līnija pēckara posmā
Otrā pasaules kara gados šai dzelzceļa līnijai bija īpaša nozīme. Tā kalpoja Vācijas armijai, kā galvenā Ļeņingradas frontes apgādes artērija. Šajā sakarā ilggadējais Latvijas dzelzceļu virsvaldes ekspluatācijas direktors Jānis STAKLE saka:«Drīzumā mums ienāca pieprasījums no vācu valdības, cik mēs varot izlaist vilcienus pa mūsu vienceļa līnijām uz austrumiem. Paziņojām, ka mūsu mobilizācijas grafiki bija sastādīti, pa lielākai daļai, no 20 līdz 22 pāriem vilcienu diennaktī. Sākās pētīšana par cik un kā caurlaidspējas varētu pacelt, samazinot viensliežu posmu garumus uz apm. 4 km. Iznāca 30 - 32 pāri. /../ Nāca priekšā gadījumi, ka uz Valkas līnijas apgrozījās pat 36 pāri vilcienu diennaktī, kur teorētiskais maksimums bija tikai ap 32.» (Latvijas dzelzceļi 1919-1940 (II daļa) un 1941-1945. - Florida: Dzelzceļnieks Trimdā, 1979).
Lai realizētu šādu vilcienu kustību 1941. - 1942. gadā Valkas līnijā atvēra izmaiņas punktus: Krīvupe, Aizvēji jeb Paltmale, Bille jeb Melturi, Autīne jeb Bumburi, Bušleja jeb Priecene, Abula, Tālava, Seda, Lugaži jeb Lude. Divi nosaukumi vienam un tam pašam izmaiņas punktam nepastāvēja vienlaicīgi. Sākotnēji steigā piešķirtos nosaukumus, saskaņā ar speciālas komisijas lēmumu, dažkārt aizvietoja ar citiem, pēc komisijas locekļu domām - konkrētai ģeogrāfiskai vietai piemērotākiem vietvārdiem.
Pēc Otrā pasaules kara lielāko daļu izmaiņas punktu likvidēja. Gatavojot elektrifikācijai Rīgas - Siguldas iecirkni 1980. gados (izņemot posmu Krievupe - Vangaži) tur tika pabeigta otrā ceļa izbūve. Divi ceļi izbūvēti arī stāvākajā līnijas posmā starp Cēsu un Jāņamuižas stacijām.