Kaut kas notika ar Aļģimantu Aleksandraviču - sagaidīja piecdesmito gadu desmitu un neatpazīstami mainīja savu daiļradi. Līdz šim bijis slavens un laurus plūcis kā portretu virtuozs, tagad viņš tiecas uz to sfēru, kurā pierasts meklēt pēc iespējas precīzāku attēlu, kas top par dokumentu. Tā ir sfēra, kurā darbojas ne viens vien izcils fotomākslinieks un starp kuriem Aļģimants var šķist mazliet bravūrīgs, jo viņš atsakās meklēt foto uzņēmumus kultūras mantojuma reģistriem. Taču, jo tālāk, jo vairāk pārliecinies, ka Aļģimants meklē to, ko nespēja izdarīt, veidojot Lietuvas Tūkstošgades seju. Atlasot izcilos Lietuvas cilvēkus un notikumus, viņš to darīja piemērojot īpaši stingrus atlases kritērijus māksliniecisko foto uzņēmumu kvalitātei, Tūkstošgades gadsimtus līdz foto uzņēmumiem atstāja aprakstīt vēsturniekiem. Tad jautājām: "Ko darīt ar tiem gadsimtiem, kurus foto uzņēmumi nav skāruši, bet tie necentās iekļūt pat grāmatās? Kā tad izveidot Tūkstošgades panteonu? Varbūt fotografējot vismaz to, kur šo gadsimtu, bez foto uzņēmumiem, cilvēki atgūluši - kapukalnus un senās kapsētas, fotografēt to, kur vēl šodien var noģist senču ēnu klātbūtni - pilskalnus un senās baznīcas, saglabājušās koka un mūra muižiņas vai rezidences un vecpilsētu mūrus?"