Saturs

CILVĒKI AP GRUPU
Ir ļoti laipni un jauki, ka raksta autore Līga Lindenbauma uzskata Intu Ruku par A grupas dalībnieci, bet, lai kas būtu rakstīts pirms un pēc tam - Inta Ruka nav darbojusies A grupā. Inta varētu būt labākā fotografe, kāda mums, latviešiem, ir bijusi, un mēs, kas A grupā tiešām darbojāmies, viņu gana labi pazinām, Andrejs it īpaši. Droši vien tāpēc arī Helēna Demakova rakstā "Grupas "A" ideālā un reālā telpa" (žurnāls "Māksla", 4, 1991) Intu uzskaita bezmaz pirmo, tomēr, ja fakti kaut ko nozīmē, tad pieklājas atcerēties - jā, Inta Ruka ieradās uz A grupas dibināšanas sapulci Valta darba pagrabiņā, tajā pašā, kas atradās kvartālā pa diagonāli no stūramājas, visu laiku, kamēr notika runāšanās par to, vai mums - viņai, Valtam, Gvido, Andrejam un man - ir vajadzīga mazliet stiprāka apvienība par vienkāršu draugu būšanu, nosēdēja klusa, nepauda nekādu viedokli, un beigās teica, "es nepiedalos nekādā grupā, es vienkārši bildēšu, un, ja vajadzēs, došu bildes". Bildējusi viņa ir visu laiku, tomēr, par spīti toreizējam solījumam nav piedalījusies nevienā no A grupas izstādēm. Jā, H. Demakovas rakstā viņa ir uzdota par gandrīz galveno grupas dalībnieci, un norādīts, ka viņa ir "vienīgais ģēnijs mūsu vidū". Fotografiskas domāšanas ziņā Inta būtu lieliski iekļāvusies grupā, bet 1991. gada rakstā Helēna ir aizmirsusi norādīt, ka Inta bija izvēlējusies to reāli nedarīt, ka viņa atteicās piedalīties zēnu pasākumā, un nedarīja to līdz pēdējam. Man arhīvā glabājas Intas autobiografija no deviņdesmito gadu sākuma, tapusi pēc Helēnas raksta, un tajā ir redzams, ka tolaik Inta vēl atceras, ka A grupā nav darbojusies. Nav īsti slavējams, ka tagad Inta ir aizmirsusi savu tolaiku nostāju un grib plūkāt arī laurus, kas viņai nepienākas.
Tolaik, kad A grupa veidojās un spēra pirmos soļus, Latvijas padomju sociālistiskā republikā notika citi pasākumi, kuros Inta piedalījās gan. Tos organizēja citas personas / spēki, un es neredzu iemesla komjaunatnes centrālkomitejas organizēto uzskatīt vai uzdot par A grupas veikumu. Sajukumu vairo tas, ka daudzos komjaunatnes pasākumos patiesi piedalījās arī kāds no A grupas, un protams, līdz ar cilvēkiem, kas nebija saistīti ar grupu. Varbūt tāpēc, ka Intas ģimene bijusi represēta, viņa izvēlējās tolaik drošāko partneri - kas zina. Interesanti no cita viedokļa: par vienu otru tādu, komjaunatnes organizētu, ar foto saistītu pasākumu es uzzināju, kad tie jau bija notikuši; piemēram, prātā nāk komjaunatnes centrālkomitejas organizēti braucieni pa Latgales bērnunamiem, un tajos Inta piedalījusies. Pārsvarā tie bijuši no foto viedokļa nenozīmīgi komjaunatnes ķeksīša pasākumi, ar minimālu auditoriju un tikpat mazu publikas interesi par pasākumu.
Otrs, kas Intu varētu būt padarījis par grupas dalībnieci, ir Vilhelma Mihailovska raksts "Grupa "A", Latvija". Tas savlaik bija krievu valodā nodrukāts žurnālā "Rodņik" (10., 1990), attiecīgā latviski izdotā "Avota" oktobra numurā tāda raksta nav. Vilhelms Mihailovskis, par pamatu ņemot Latvijas pārstāvjus Lozannā (Šveice) 1990. gada jūnijā notikušā izstādē "Annèe de l'Est", raksta par A grupu. Tā kā A grupa nebija slēpusi, ka izstāžu vajadzībām tā brīvi paplašinās, pieaicinot gan citus fotografus, gan citu mākslu pārstāvjus, neviens nevar viņam pārmest neobjektivitāti vai pārspīlējumus, tikai tāda nelaime - izstāde Šveicē nebija un nevarēja būt A grupas izstāde, jo bija starptautiska.
Izstādes "Annèe de l'Est" latviešu daļu kūrēja Vidvuds (Vid) Ingelēvičs no Kanādas. Lozannas izstādē Latviju pārstāvēja Ingelēviča atlasīti autori: Vilis Rīdzenieks un Egons Spuris (abi pēc nāves), Uldis Brauns, Uldis Briedis, Jānis Buls, Aivars Liepiņš, Vilhelms Mihailovskis, Modris Rubenis, Inta Ruka, Dafnis Zande (tolaik viņš uzvārdam vēl nebija pievienojis otru - tēva uzvārdu "Leimanis"), un A grupa. Plašās izstādes latviešu daļu pat ar vislielākām pielaidēm nevar uzskatīt par jelkā izvērstas A grupas izstādi: autorus izvēlējās Vidvuds, nevis A grupa, un rūpīgās Vidvuda atlases vienīgais mērķis bija rādīt darbus, kas viņaprāt atspoguļoja labāko no Latvijā tapušā; jauki, pie tiem piederēja arī A grupas dalībnieku darbi, bet Vidvuds, nebūdams A grupas daļa, nekādi nevarēja to paplašināt. Ja tas nav arguments, tad šis ir: kāds A grupai varētu būt sakars ar sen, sen aizsaulē aizgājušo Vili Rīdzenieku un viņa veikumu? Vai Egonu Spuri? Un tikpat mehāniski skaitīsim klāt arī viņus?
Informācijai - ar kopīga paziņas, kāda Kanādas fotografa starpniecību mēģināju sazināties ar Vidvudu Ingelēviču, lai precizētu šo un citus jautājumus šā rakstījuma sakarā, bet diemžēl viņš neatsaucās.
H. Demakovas raksts "Mākslā" šķiet nopietnākais laicīgi (t.i., grupas faktiskas pastāvēšanas laikā) publicētais materiāls par A grupu, bet tajā ir apstrīdami gan vairāki vērtējumi, tāpat arī faktu precizitāte (piem., Intas Rukas gadījumā) varētu būt bijusi lielāka. "Pavisam naivi būtu domāt," raksta H. Demakova, "ka viņus apvieno pretestība pret kādu citu noteiktu fotografijas virzienu" - ak, vai jel viens fotografijas virziens, kas tolaik atzīti funkcionēja Latvijas teritorijā, spēja pieņemt to, ko mēģinājām darīt mēs? E. Spuris - jā, bet viņš nekādi nenoteica stāvokli, un situācijas kopaina liecina, ka viena bezdelīga pavasari nenes: nākamais aukstuma vilnis tādu nokož. Tāpat Helēna nav precīza, lietojot "subjektīvā dokumentālisma" terminu.
Ja, L. Lindenbaumas rakstu ilustrējot, kā A grupas portretu publicē mūsu kopējā drauga Aivara Liepiņa uzņēmumu no pirmās, 1988. gada fotoakcijas Viena diena Ogrē, kur Inta, Andrejs un es pārstāv Ogres foto klubu, nevis A grupu, un klāt pieķerti mūsu draugi Gvido un Valts, kas sagadīšanās dēļ kopā ar Andreju un mani darbojas arī A grupā, arī tas Intu nepadara par A grupas dalībnieci; grupa Intu neinteresēja, viņa to bija skaidri deklarējusi. Viņai pietika ar Egonu Spuri, viņas laulāto draugu, un ar E. Spura vadīto Ogres foto klubu. Pēc tam A grupa viņai vairs neuzbāzās ar piedāvājumiem. Vēl paskaidroju: A grupa kā suverēna vienība nepiedalījās akcijā Viena diena Ogrē, akcijā piedalījās grupas dalībnieki, bet pasākumu bija organizējis foto klubs Ogre, tātad faktiski Egons Spuris, lai celtu nemanipulētu, godīgu un tieši iegūtu fotoattēlu prestižu.
Tāpat A grupas sakarā Jāņa Knāķa, Vilhelma Mihailovska un Māra Bogustova nopelni L. Lindenbaumas rakstā ir ļoti pārspīlēti. Viņus - tāpat kā Intu Ruku un Egonu Spuri - uzskatīt par A grupas dalībniekiem ir fundamentāla kļūda, bet Dafnis Zande-Leimanis ir nepelnīti aizmirsts. Labi, Jānis Knāķis centās būt visur klāt, bet viņa fotodomāšana bija gluži citāda: Jānis nesaskatīja problēmu censties skaisti fotografēt skaistas lietas, viņam patika to darīt, jo viņam, kā katram normālam puisim, patika skaistas lietas (man arī joprojām patīk ... ar to viss ir pateikts). Grupai īsti pie sirds negāja J. Knāķa montāžas - bet viņš bija draudzīgs, sirsnīgs, labsirdīgs, komunikabls - un viņš ļoti gribēja piedalīties - tāpēc arī viņš daudzkārt un daudzviet bija klāt, kur kaut kas notika, piemēram, diapozitīvu vakaros pie Mārča, pie Valta, Gvido, un noteikti viņš bija tajā diapozitīvu vakarā, kas notika brīvā dabā Gvido lauku būdā ar vairākiem diaprojektoriem. Tās bija kustīgas bildes ar mūziku; var teikt, ka viņš ir palīdzējis kaut privātai auditorijai Latvijā sākt jaunu, multimediju mākslu - Jānim Knāķim Latvijas foto jomā ir nopelni, kas gan nav meklējami vis A grupā, bet tai blakus. Jānis nepiedalījās pasākumos, ko grupa turēja par svarīgiem (t.i., izstādēs). Tiesa, beigu galā viņš sāka fotoattēlus nemontēt, un tie tiešām bija labi; kazi, ja grupa būtu turpinājusies, es par Jāni varētu rakstīt ko citu.
Viens tāds nemontēts Jāņa fotoattēls publicēts kā ilustrācija V. Mihailovska rakstam "Trešais vilnis", kurā autors apliecina "morālu pienākumu palīdzēt jauno fotografu paaudzei, kā savā laikā man palīdzēja Gunārs Binde, Egons Spuris un citi", un dažas rindas tālāk "gados vecākus fotografus" interesanti nodēvē par "konformistiem, individuālistiem un ideālistiem", piebilstot, ka "tiekdamies pēc oriģinalitātes, viņi deva priekšroku abstrahētai un nosacītai attieksmei pret realitāti. Fotografijas estētiskās iespējas tika izmantotas galvenokārt tikai jaunrades tehniskajos aspektos. Tas noteica viņu darbu vizuālo nedabiskumu un sociālo mākslotību" - cepuri nost Vilhelma priekšā, viņš foto klubu kopto salonfoto ir raksturojis tieši tik precīzi - "Māksla", Nr. 3., 1989); lūdzu, šī citāta sakarā vēlreiz izlasiet to, ko raksta sākumā esmu teicis par foto klubiem.
Stāsts par Māri Bogustovu ir cits un citāds stāsts, arī viņš ir pavisam citādi ievirzīts cilvēks, un dalība grupā viņu neinteresēja, viņam tāpat nebija problēmu "skaisti fotografēt skaistas lietas"; bet, protams, Māris bija talantīgs, gan vairāk Valta draugs, bet grupa kā vienība ar viņu faktiski neuzturēja sakarus; Valta vietā es nebūtu iedomājies viņu pieminēt grupas sakarā, jo tāda sakara nebija; mums bija privātas attiecības. Tāpat - dažkārt tajās reizēs, kad pie Valta viesojās A grupa un personas, kas to pavadīja, viesis bija arī patālāks Valta kaimiņš Mežaparkā - Jānis Borgs, un viņa klātbūtne parasti nodrošināja asprātīgas un interesantas sarunas, bet arī Jānis Borgs nav skaitāms par grupas dalībnieku. Reizumis arī tādos sanācienos klāt bija arhitekts, vēlākais diplomāts Jānis Dripe ar kundzi, arī citi cilvēki, un mēs ar viņiem interesanti vadījām laiku - bet arī tas nevienu no viņiem nepadara par A grupas locekli.
Pilnīgi aizmirsts ir Dafnis Zande-Leimanis - viņa fotografiskā domāšana un tiešais, nemanipulētais stils ar mūsējo (grupas stilu) pilnībā saskanēja, bet, tā kā viņam bija problēmas - laikam joprojām ir; nav izdevies viņu satikt pēdējos gadus - depresijā Dafnis uz ielas bija atdevis savu 6x6cm fotoaparātu Pentacon un daudz citas aparatūras pilnīgam svešiniekam, jo tobrīd viņam bija šķitis, ka nekad vairs to nelietošot. Visi A grupā zināja, ka Dafnis Zande-Leimanis nav nejaušība, ka viņš ir nopietns autors, un to apliecina kaut vai tas, ka viņš grupas pirmajos pastāvēšanas gados strādāja Latvijas Vēstures muzeja fotolaboratorijā kopā ar Leonu Balodi. Tas, ka tagad Dafnis ir nozudis un nav plašai publikai pazīstams, acīmredzot ir saistīts ar veselības problēmām. Valts stāsta, ka iznīcinot / esot iznīcinājis savus fotoattēlus, negatīvus un arhīvus, tomēr šķiet, ka daži viņa iznīcināti attēli šur tur ir uzradušies. Es nevaru apgalvot neko konkrētu par Valtu un viņa negatīviem, jo tie nekādā formā nav man pieejami, tāpat arī es viņa astoņdesmito gadu fotoattēlus neesmu tagad sastapis klīstam apkārt ne svaigās, ne tolaiku kopijās, bet īsti nevaru ticēt, ka viņš tiešām būtu iznīcinājis itin visus savus to gadu negatīvus; protams, es paturu tiesības kļūdīties - toties es zinu, ka Dafnis patiešām ir iznīcinājis daudzus savus negatīvus - un tie bija labi. Ja izrādīsies, ka gan Valts, gan Dafnis tiešām ir kaudzēm nīcinājis savu negatīvu arhīvu, tas nozīmētu, ka padLatvijas pēdējo gadu vēstures kopaina ir kļuvusi krietni nabagāka.