Saturs

PRIVĀTI - DAŽAS LIRISKAS ATKĀPES PAGĀTNES ATMIŅĀS
Jā, gadi iet, bet joprojām neesmu varējis racionāli izskaidrot tēta interesi par foto. Ticamākais skaidrojums: droši vien viņu saistīja kvalitatīva smalkmehānika, papildināta ar fotoķīmijas brīnumu - jo par fotovalodu un tās izteiksmes spējām mans tētis neinteresējās, foto viņam pastāvēja ģimenes albuma vajadzībām. Pirms kara kā tautsaimniecības students viņš bija stažējies Vācijā, cauri karam bija saglabājusies toreiz līdzi atvesta Leica aparātu sistēmas rokasgrāmatiņa, ko viņš man rādīja, pirms vēl gāju skolā; tūlīt pēc kara pirktajā tēta Zorkij fotoaparātā bija daudz Zolmsas rūpnīcā izgatavotu, oriģinālu Leica detaļu; kopš manām mazām dienām uz skapja stāvēja palielinātājs, ko tētis pats nebija īsti izmēģinājis. Izfotografētas - tos laikus tikai melnbaltas - filmiņas viņš nesa attīstīt uz fotodarbnīcu, jo tāds serviss "Rīgas foto" sistēmā bija pieejams pirms krāsu foto uznāciena. Tētis tiešām nebija apguvis neko vairāk par "foto pamatiem", un arī tos īsti nekopa, jo ikdienas dzīvē to nevajadzēja. Foto klubus tētis neapmeklēja, makšķerēšana viņu saistīja vairāk. Tā "foto pamatus" labāk vai sliktāk prata un prot miljoni, kam nav nekādu "nopietnu iemaņu", un kas labprātāk makšķerē, nevis fotografē, bet, lai cik nozīmīgi kādam šķistu foto klubi, es tiešām neatceros, ka Īrisā, Rīgā vai kādā citā foto klubā / studijā, kur padlaikos iznācis apgrozīties īsāku vai ilgāku laiku (un kas nesaucās Ogre), būtu nopietni pārrunāta fotoizteiksme, tās specifika, atšķirība no citām vizuālām mākslām vai - elementi, kas tām ir kopīgi, foto attīstības vēsture, ka būtu spriests, ko dara vai senākos laikos ir darījuši fotografi viņpus dzelzs priekškara, tāpat - uz ko ir spējīga fotovaloda.
Var arī būt, ka citos apstākļos man būtu radies cits iespaids gan par padLatvijas foto klubiem, gan fotoamatierismu tajos, jo Mārcis Bendiks man nepiekrīt un polemizē: "Tas, ka tu to neatceries, droši vien nav apstrīdams, bet faktoloģiski apgalvojums [piem., ka foto klubos nebūtu analizēta un kopta specifiska fotoizteiksme - MZ] nav patiess. Es pats, būdams stipri virs vidējā kvalificēts fotografs un muzeja fotolaboratorijas vadītājs, tātad jauns profesionālis, pirmo impulsu domāt par foto kā izteiksmes līdzekli, kā valodu, tieši un precīzi saņēmu foto klubismā sovjeticodelux - fotostudijas Rīga organizētajā Tautas Kultūras universitātes fotokursā, kur lekcijas lasīja visi labākie, kas pa to līniju Rīgā bija dabonami. Uz dažām nodarbībām ar speciālu atļauju braucu no Īles trakomājas, kur vadīju 1978. un 1979. gada rudeņus. Gunāra Bindes lekciju - tā bija 1979. vai 1980. gadā - līdz šim brīdim atceros kā notikumu, kas ir atstājis uz manu lielāku iespaidu nekā visa vidusskolas 9. klase. Es vēl joprojām to lieliem gabaliem citēju katrā savā fotokursā [Mārcis Bendiks organizē fotokursus, kuros var pieteikties visi interesenti - MZ]. Tautas Kultūras universitātēm, kas faktiski bija tie paši foto klubi, tikai paplašinātā formātā un ar papildfinansējumu no citiem avotiem, manuprāt arī A grupas kontekstā bija liela nozīme". Dažiem laimējas, vai ne? Tomēr viena bezdelīga pavasari nenes, un šo rindu autors Mārča pieminētās lietas dabūja uzlasīt privātās sarunās gan vispirms ar Gvido Kajonu, gan Mārci pašu, tāpat starp tautas universitātēm un foto klubiem nevar likt vienādības zīmi.
Precizēju: J. Krieviņš Īrisā darbojās jauniešiem pieejamā līmenī, bet kāda nākamā līmeņa nebija. Foto pamatus apguvuši, vecuma robežu pārkāpuši, viņa audzēkņi gāja uz pieaugušo klubiem, kur taču dažam atkal mācīja foto pamatus. Visus foto klubus un fotostudijas neapmeklējis, bet, spriežot pēc rezultātiem, diezgan droši varu teikt, ka astoņdesmitos gados Egona Spura vadītā Ogre bija vienīgais izņēmums. Tiesa, tajā laikā jau kļuva grūtāk aprakt individuālus talantus. Kuldīgā darbojās Modris Rubenis, Talsos Dainis Kārkluvalks, gaiši puiši bija Valkā, vēl citur - bet viņi pārstāvēja katrs savu, nevis klubu fotoredzējumu.
Foto klubi bija - un paliek - lieta par sevi, kam dažkārt ar nopietnu fotografēšanu sakara dažkārt ir maz. Kaut vai tas, ka uz Īrisu 1975. gadā mani bija aizvedis topošais dzejnieks Māris Melgalvs, kas tajos gados arī diezgan nopietni knipsēja, kaut beigās viņš Īrisā mazāk rādīja bildes, vairāk pirmai publikai lasīja dzejoļus. Acīmredzot ir jāatgādina, ka J. Krieviņa aptuveni no 1960. gada līdz deviņdesmito gadu sākumam vadītais Īriss faktiski bija jauniešu klubs, kur sanākt un runāties par tādām lietām, par ko citur brežņevlaikos skaļi nerunāja, un foto studijā Īriss foto bija svarīgs, bet nebūt ne vienīgais elements. Juris Krieviņš bija labs pedagogs, bet viņam darba tāpat bija pilnas rokas, jo līdztekus foto pamatu, attīstīšanas un kopēšanas mācīšanai viņš uzsvarus lika uz aktuāliem notikumiem Latvijā. Piemēram, viņš runāja par tradicionālo Latvijas lauku ainavu postīšanu ekstensīvas kolhozošanas interesēs, par morāli nepieļaujamo vandālismu kapos un baznīcās, utt. - un, cik padvaras gados iespējams, foto aizsegā jauniešos veicināja patriotismu. Tāpat nedrīkstētu aizmirst, ka Īriss bija jauniešu fotostudija, un pilnīgiem iesācējiem tiešām vispirms jāiemāca ietīt filmiņu attīstīšanas tankā; teiksim, apcerēt Vitkina (Joel-Peter Witkin) ieguldījumu pasaules fotoizteiksmes attīstībā tajā vizuālās ekspresijas izpratnes līmenī varētu būt drusku pāragri. Vēl citiem vārdiem: foto klubi Latvijā nav nopietni kopuši vai atraisījuši domāšanu nopietnās foto kategorijās. Ja Mārcis Bendiks un citi laimīgie tādu stimulu ir guvuši foto klubu vidē, gan tautas universitāšu inkarnācijā, par to var tikai priecāties, tomēr, ja foto klubi būtu bijuši tik progresīvi, vai tad gados vecākā foto publika Latvijā joprojām nepaustos kā visnotaļ mucā turēta, pa spundi barota, un vai tad Latvijā joprojām tabu nebūtu lietas, kas citur pasaulē ir nopietnas uzmanības vērtas - vai pat atmestas kā savu laiku nodzīvojušas, bet Latvijā par tām nav sākts pat nopietni runāt. Ja, sākot no sešdesmitiem gadiem, publika skrēja uz fotoizstādēm, tad tāpēc, ka tur "foto mākslas" aizsegā varēja apskatīt paplikus un pat gluži plikus sievišķus: tas bija padsavienībā atļautākais soft porn, to drīkstēja neapkarot.
Egona Spura dēls Egīls piebilst: "jā, bija banālu saulrietu un burulaivu laiks, bet jāatceras, ka foto bija "tautas māksla". Klubos sanāca tādi, kam patika taisīt bildes, un kas gan vēl cits "tautai" ir māksla, ja ne skaisti saulrieti? (Starp citu, mūsdienās "tautas izpratne" neko daudz nav mainījusies.) Tam bija jāiziet cauri - kā skolā aritmētikai pirms matemātikas. Kas kursu pabeidza, to pārcēla nākamā klasē - latviešu septiņdesmito gadu fotografijai raksturīgajā ar fotomontāžām u.c. manipulācijām radīto "literatūras fotoattēlu" klasē; tā tos tolaik sauca, jo autoru mērķis bija fotoattēlā izstāstīt veselu stāstu. Arī tam bija jāiziet cauri, un klubi bija vide, kas nodrošināja personu saskarsmi, veicinot domāšanas attīstību (lai cik naiva no mūsdienu skatupunkta tā liktos), izaugsmi tehnisko līdzekļu apzināšanā un lietojuma apguvē utt.. Tikai un vienīgi tā varēja attīstīties un izkristalizēties tas, ko katrs nesa tālāk, kad bija pāraudzis kluba līmeni. Padomijas ierobežojumi un ideoloģija - protams, arī klubos, kā visur citur. Taču, liekas, tieši apkārt esošais žogs un ierobežotie tehniskie līdzekļi ļāva Latvijas foto mākslai izvirzīties pasaulē - mūsu ļaudis bija spiesti domāt un rakt - atšķirībā no ārzemju fotografiem, kas dienā izšāva pārdesmit filmu un pāris labākos kadrus atdeva salonā nokopēt." To nevar apstrīdēt - bet atkal - ko lai dara gadījumos, kad latiņa jau pašā sākumā ir uzlikta krietni augstāk, un amatierisms kā parādība ir vienaldzīgs? A grupas stāsts arī ir stāsts par domāšanu un rakšanu.