Saturs

EGONS SPURIS
L. Lindenbaumas rakstā par A grupu ir teikts: "Pievēršoties formas estētikas atainošanai vienkāršajā ikdienā, Egons Spuris nokļuva valdošās salonfotografijas opozīcijā." Tas ir paviršs ieskats, kas nekādi nerāda patieso ainu. Kas šajā teikumā ir pateikts - ka autors, ar savu sirsnīgo un iejūtīgo pieeju fotografējot tradicionāli neskaistas lietas, var teikt, "fotografējot zūdībā ejošu lietu dvēseli", esot "pievērsies formas estētikai"? Kas Egona Spura gadījumā būtu formas estētika? Salonisti var pelnīti apvainoties un teikt, ka viņi ir bijuši un paliek daudzkārt lielāki formālisti, un viņiem būs taisnība.
Patiesībā Spuris par opozicionāru nekļuva. Vismaz ne apzināti, "lai būtu pret". Vienkārši izrādījās, ka Egons iet pret straumi tāpēc, ka, godīgs pret sevi un mākslu, viņš nebija kļuvis par formālistu, bet ik darbā pierādīja, ka "forma ir saturiska", t.i., ka nedz patiess saturs pastāv bez formas, nedz perfekta forma ir iespējama bez satura. Tiesa, kā īsts opozicionārs viņš nebaidījās pacelt balsi, lai aizstāvētu citādu domāšanu pūlī, kam faktiski rūpēja tikai izstādes un, lai cik sekla un lēta, tak atzīšana ārzemēs. Nemaz nerunājot par to, cik tālu Egons bija pāraudzis klubu foto domāšanu un izteiksmi.
"Saucēja balss tuksnesī" neko citu kā vien opozicionāra godu nevarēja izpelnīties, jo Egons runāja latviski, bet viņa teikto nesaprata, jo negribēja saprast. Nespēja (lasi - negribēšana) saprast ir ļoti ērta pozīcija gadījumos, ja ir jānorok kaut kas tāds, kas ir lielāks un labāks par tevi, tātad, iespējams, tev bīstams. Daži izlikās, ka Egona vēstījuma saturs nesakņojoties tolaiku "zemnieciski pamatīgajā Latvijas tautā, kas roku rokā ar pārējām padsavienības tautām droši soļo pretī sociālisma uzvarai". Padvaras ideoloģijas uzraugi kā no uguns baidījās no t.s. padomju varas nomelnošanas - t.i., ja pēkšņi kāds būtu uzdrošinājies kaut mākslinieciskiem līdzekļiem nopietni vēstīt klaju patiesību par tolaiku Latvijas dzīves īstenību, tāda katastrofa būtu pielīdzināma kārtīgai zemestrīcei. Daudzi no uzraugiem noteikti nespēja domāt formas un satura kategorijās, bet tas vien, ka Spuris fotografēja to, ko padvara turēja par slēpjamu, vismaz nepopularizējamu un pēc iespējas nerādāmu - turklāt viņa attēlos sociālisma pieklusējamais vaigs rādījās visnotaļ skaists un pat cienījams (tiem, kas prata to saskatīt) - lika Spuri uzmanīt un laist pie vārda pēc iespējas mazāk. Tas, ka nerādāmais ir reizē noplucis un skaists, ka meistars to ir padarījis par mākslas tēlu, ideoloģijas sargiem nebija svarīgi. Svarīgāk bija nerādīt, ka padsavienībā ir grausti, nu, vismaz nekrāsotas, vecas mājas. Egons Spuris tādas fotografēja un reizumis pat piedāvāja izstādēm, tāpēc "nokļuva valdošās salonfotografijas opozīcijā".
Ar godīguma piesaukšanu viss būtiskais par Egonu nemaz nav pateikts. Egons Spuris bija bīstams ne tikai abstraktākai vai konkrētākai padomju varai un tās pakalpiņiem. Vaina bija krietni nopietnāka. Egonu nevarēja ērti sadalīt saskaitāmajos, tāpēc no viņa bija jābaidās. Gluži neprognozējams taču! Turklāt "viņš tur jau bija bijis", t.i., viņam bija piešķirti foto klubu sabiedrībā ilgotie foto amatiera AFIAP/EFIAP (es precīzi neatceros, kādi, bet vai nav vienalga?) nopelni, bet - ne īsti tiem par spīti, ne īsti uz tiem atsperoties, it kā nevienam nemanot, it kā gluži pēkšņi - Egons mākslā bija sasniedzis daudz, daudz augstākas virsotnes nekā lielākā daļa viņa līdzaudžu būtu vai uzdrīkstējušies. Pats briesmīgākais: tie augstumi Egona līdzaudžiem lielākoties nebija izprotami ("nekā jau tajās bildēs nav!" - t.i., tur nav nekā tāda, ko salonisti bija gatavi uzskatīt par skaistu).
Precizitāti meklējot, jautāju Egīlam Spurim, bet viņš nejutās drošs - "Par tēta AFIAPu man tikai palicis atmiņā, ka pirmais AFIAP bija Binde, un tad tētis. Tad laikam Apkalns? Vairāk gan neatceros. Tas varēja būt ap 1976. - 1977. gadu. Kas attiecas uz FIAP zelta medaļu, zvanīju - mammai tomēr nav - nāksies vien Tev zvanīt manai otrai māmiņai [t.i., Egona otrai sievai Intai Rukai, acīmredzot medaļa ir pie viņas - MZ]."
Ar mākslinieka patstāvību un savu, izkoptu redzējumu (par ko medāļus vairs nedeva, jo tas vairs nebija amatierismam raksturīgs redzējums) pietika, lai Egonu atstumtu un no viņa baidītos; un vēl - problēmas, ko radīja Spura godīgums pret visu, ko viņš darīja mākslā; un tad vēl citas, ko radīja viņa spējas saskatīt citu autoru darbu patieso vērtību - vai, vai. Un tad vēl - kronis! - viņš nefotografēja vis jaunceltnes un smaidīgus strādniekus vai medaļotus veterānus, bet tās graustu diemžēl vēl joprojām pilnās nomales, un mēģināja cenzoriem aizmālēt acis, kolekciju saukdams par XIX gadsimta proletāriešu rajoniem - ai, ai, ai.
Cita, arī būtiska nianse - Egons Spuris bija profesionāls radio inženieris, t.s. inženieris konstruktors. Egīls Spuris atceras: "Pēcāk viņš bija inženieris konstruktors "Rīgas Radioizotopu aparātu būves zinātniskās pētniecības institūtā" (liekas, šito penteri atcerējos pareizi - ES). Pēc tam - dizainers, un vēlāk fotografs "Speciālās mākslinieciskās konstruēšanas un tehnoloģisko projektu birojā" (neatceros, no kura gada, bet, kad beidzām skolu [t.i., septiņdesmito gadu vidū - MZ], viņš jau tur bija) - precīzāk to varētu pateikt Valters Ezeriņš (toreizējais tēta priekšnieks) vai Andris Tenass, kas arī tur strādāja. Pēc tam tētis strādāja Ogrē". L. Lindenbauma apgalvo, ka 1975. gadā Egons Spuris esot dibinājis foto klubu Ogre, bet viņa dēls Egīls brīnījies, to lasot; viņaprāt, pirms tēvs sācis strādāt Ogrē, kāda foto struktūra tur jau pastāvējusi.
Astoņdesmito gadu sākumā Egons bija kļuvis par Dizaineru savienības biedru. Fotografs ar augstāko izglītību! Sešdesmitos, septiņdesmitos un vēl astoņdesmitos gados Latvijā tādu noteikti nebija daudz, tolaik lielai fotografu daļai izglītība aprobežojās ar "četrām klasēm un deju kursiem". Katrā ziņā Egona nopietnā, kaut arī tehniskā izglītība papildināja viņa sirdsgudrību un inteliģenci. Atkāpe: Egons VEFā bija strādājis kopā ar Latvijas pazīstamāko disidentu Gunāru Astru, cik noprotu, tieši pirms Astras aresta, un tomēr laikos, kad visām sienām bija dzirdīgas ausis, un ne par kādu atmodu nevarēja būt ne runas, Egons nebijās skaļi teikt: "lai nu kā, bet Gunārs Astra bija ļoti, ļoti godīgs cilvēks".
Padvara Egonu Spuri nemīlēja arī tāpēc, ka viņš ap to neluncinājās gardāka kaula dēļ. To pierāda kaut vai tas, ka LPSR galvaspilsētā Rīgā Spurim neuzticēja vadīt pat fotopulciņu; lai ko tādu darītu kaut cik nopietni, atbilstīgi viņa mākslinieka un pedagoga spējām, Egonam ik Ogres foto kluba sanākšanas reizi, t.i., vismaz divas reizes nedēļā bija jābrauc tie kilometri līdz Ogrei un atpakaļ, un droši vien dažreiz viņš, rīdzinieks, to ceļu mēroja trīs četras reizes nedēļā. Ar Egonu Spuri saslimušie rīdzinieki - Inta, Andrejs, Preses nama tipografijas fotografs Druvis Ābrams, Gvido Kajona tiešais priekšnieks Aivars Kalvāns, es un vēl vairāki citi - arī divus vakarus nedēļā bija atrauti no Rīgas sabiedrības. Ja nevienam rīdziniekam nebūtu bijis nekur jābrauc, lai piedalītos E. Spura vadītā foto klubā, tāds klubs jebkurā Rīgas vietā noteikti būtu plīsis pa visām vīlēm. Arī fotoamatierisma kopaina padLatvijas galvaspilsētā droši vien būtu sākusi mazliet mainīties (bet nu man jāsavaldās, zinu, nedrīkst aizrauties ar spekulācijām).
Egona Spura saistība ar A grupas tapšanu vai pat tās darbību L. Lindenbaumas rakstā ir pievilkta aiz matiem - vismaz manā, Gvido un Valta gadījumā tādas vienkārši nebija.
Gvido tikās ar Spuri kā foto klubā VEF uzaicinātu viesi. Paskaidroju: tāda ģeografiski tuvu foto klubu pārstāvju savstarpēja viesošanās un bilžu rādīšana - "no mūsu foto kluba jūsu foto klubam" - notika visnotaļ regulāri, un turklāt arī bija vienīgais reālais stimuls un paņēmiens, kā panākt, lai viena kluba biedri varētu paskatīties tālāk par pašu kluba nospraustām robežām, tālāk par tajā valdošo gara apvārsni. Valtam kā foto klubu pārzinātājam mākslinieciskās pašdarbības sistēmā ar Spuri bija darba attiecības. Es Egonu Spuri nepazinu nemaz - es iepazinos ar Egonu kādu mēnesi pirms dienas, kad pats kļuvu par foto kluba Ogre dalībnieku.
Tolaik fotogrupa A bija sarīkojusi pirmo izstādi, un grupas biedru attiecībās valdīja padarīta darba gandarījums, kas veiksmes gadījumos liek meklēt ko jaunu. Pavērās iespēja, un tā jāizmanto, kaut arī bija šķietams sīkums - iespēja iepazīties. Izpratne par foto jomu Egonam un man bija gana līdzīga, lai es neattiektos no tāda goda kā maestro paša uzaicinājums pievienoties Ogrei. Precīzi neatceros, bet manuprāt tas nāca ap 1987. gadu, visticamāk, pēc Talsu plūdu izstādes. Tolaik foto klubs Ogre vēl atradās pašaurā pagrabā; kultūras namu, kurp pārvācās foto klubs, beidza būvēt kādu laiku pēc tam, un man vēl ir atmiņā, kā gadus vēlāk, Egona baltajā žigulītī braucot mājup no foto kluba jaunās mājvietas, mēs runājām par Tautas fronti, kas tolaik dibinājās; tātad mans laiks Ogres foto klubā varēja būt no kāda 1987. līdz 1989. gadam.
Sākumos, kad gaisā virmoja ideja par domubiedru grupu, bija citādi: pirmos A grupas gadus, astoņdesmito gadu vidū grupai kā vienībai nenotika nekādi kontakti ar Spuri; man tie sākās, kad Andrejs ieteicās, ka Egons, redzējis dažas manas bildes, labprāt tiktos ar mani. Joprojām atliek nožēlot, ka nebijām iepazinušies agrāk: neesmu saticis daudzus cilvēkus, kas tik uzsvērti objektīvu un principiālu attieksmi pret savu un svešu mākslu apvienotu ar izpratni par stiliem, attieksmēm un domāšanu, kas pašam nepavisam nav tuva: un ir vēl joma, kur viņš man ir un paliek nepārspēta autoritāte, brīnišķām fotografijām līdztekus - demokrātisms un iecietība, un tās ir vispārcilvēciskas īpašības. Prakse uzstājīgi atgādina, ka gan izciliem, gan mazāk labiem māksliniekiem tādu īpašību droši var nebūt.
Jūtos laimīgs, ka gadu starpībai par spīti mēs sadraudzējāmies un daudzējādā ziņā bijām domubiedri. Viesoties Egona darbnīcā pretī Ziedoņdārza ieejai (Revolūcijas / Matīsielas 50a pagrabā) bija prieks, viņš bija viesmīlīgs namatēvs, ar ko interesanti diskutēt.
Tajā pašā laikā - atšķirībā no manis - ne Gvido, ne Valts nestājās Ogres foto klubā, kur jau darbojās Andrejs, arī Gvido un Valta kontakti ar Spuri bija retāki. Gvido bija un palika apzinīgs un aktīvs VEF foto kluba dalībnieks, bet Valts - ne īsti sarāvis, ne nesarāvis saites ar foto klubu Rīga (mēs vienkārši nerunājām par viņa attieksmēm ar to) - darbojās kā brīvs ērglis. Par VEF kluba tautas universitāti Mārcis atceras - "Starp citu, vieslektors tajā kursā vismaz divas reizes bija Valts Kleins. Šis fakts savulaik guva atainojumu presē vēsturiski tajā pašā laikā, Liesmā [t.i. - žurnālā Liesma - MZ] bija paliels artiķelis par šo studiju".
Par E. Spura ietekmi uz grupas stilu - Andrejam Grantam Spuris ir bijis skolotājs, jo laikā, kad dibinājās A grupa, viņi jau bija pazīstami vairākus gadus, kamēr vismaz divi pārējie, es un Gvido, nebija redzējuši plašākas Egona darbu kolekcijas. Dažas kopu izstādēs redzētas, lai cik izcilas bildes nevar uzskatīt par "daiļrades pazīšanu", tāpēc nevar teikt, ka E. Spura taisīti fotoattēli būtu nopietni iespaidojuši mūsējos. Tik vien tās līdzības: A grupa nekomplimentēja padomju varu - gluži tāpat kā Egons Spuris.
Vismaz par sevi un Gvido droši varu apgalvot, ka fotovalodai, ko mēs attīstījām, dziļākās saknes ir gluži citur. Nevar skaisti runāt par Egonu kā par "autoritāti visiem A grupas dalībniekiem", ja grupas darbību sākumā viņu personiski pazina Andrejs viens pats. Tāpat godprātība prasa nošķirt Egona mākslas privātos sasniegumus no ieguldījuma skolniekos vai sekotājos. Formāli es vairāk esmu mācījies no Māra Kundziņa un viņa fotorecepšu grāmatas "Ķīmija fotoamatiera laboratorijā" - vai pieminētajiem kompozīcijas principiem, ko Īrisā mācīja Juris Krieviņš - vai no Mārča Bendika mētātiem paradoksiem līdz ar precīzām norādēm par fototehnikas aspektiem - jo ar visiem piesauktajiem biju sastapies, pirms iepazinos ar Egonu; "Egons mani Ogrei dabūja jau gatavu".
Šī raksta sākumā, foto klubu un tautas universitātes sakarā citētais Mārcis Bendiks ir gana kolorīta persona, lai par viņu izvērstos bezmaz tikpat garās pasāžās kā par Egonu Spuri; sākumam pietiks, ka pieteikšu - padomju ēras norieta gados Mārcis strādāja par fotografu Stradiņa Medicīnas muzejā, tur bija laboratorija, kur viņš pusei Rīgas (pus)profesionālo fotografu un amatieru attīstīja ORWOCHROM un dažbrīd arī sarežģītāku procesu diapozitīvus, ciemiņus dāsni cienājot ar stipru tēju un bārstot piparotas anekdotes. Mārcis un viņa attieksme pret foto ir radusi dzīvu atbalsi Gvido darbos; Gvido tiešām ir stipri ietekmējies no Mārča attieksmēm pret foto vispār un prasībām fotodarbu kvalitātes aspektu ziņā. Gvido perfekcionisms apvienojumā ar Mārča fotoķīmijas un fototehnikas zināšanām ir nesis augļus Gvido bildētās fotografijās.
Egona Spura nopelni ir gluži citādi: viņš, droši vien Andreja Granta stimulēts, izrādīja interesi par mums, nevis otrādi, un A grupas beigu gados deva jaunu spēku darboties, bija dzīvs pierādījums, ka mēs nedomājam un nedarām nepareizi, ka arī mums un mūsu darbam, un attieksmei ir tiesības pastāvēt par spīti tam, ka tas, ko mēs darām, no oficiālās LPSR fotomākslas viedokļa čiks vien ir, turklāt ideoloģiski slidens čiks. To pateicis, es uzsveru - cienīt Egonu Spuri nenozīmē uzdot viņu par skolotāju gadījumos, kad viņš tāds nebija, jo vienkārši nevarēja būt - tas nozīmē apliecināt un atgādināt, ka viņa klātbūtne Latvijas fotovidē vien bija neizsakāmi vērtīga, un aiziešana - stipri pāragra.