Saturs

SKATIES UN BRĪNIES, A GRUPAS IZSTĀDES
L. Lindenbaumas rakstā - tāpat kā H. Demakovas 1991. gada rakstā - ir apgalvots, ka A grupa neesot veidojusi kopīgas izstādes. Nekas nav tālāk no patiesības. Vēlreiz atgādinu: faktiski taču A grupa tapa, lai pierādītu, ka arī foto - nemanipulētā inkarnācijā (instalāciju ēra Latvijā vēl nebija īsti sākusies) - ir tiesīga stāvēt blakus tradicionāli klasiskām mākslas jomām. A grupai piederēja ideja rīkot tādas kopu izstādes ar māksliniekiem, lai foto prestižs celtos un, sak, sākam ar Valmieru, jo bez pazīšanās dabūt Rīgā cienījamu zāli nav iespējams, tāpēc izstādīsimies tā, kā gribam, turklāt dažādās Latvijas pilsētās, gan jau tiksim arī līdz Rīgai. Apgalvot, ka "viņiem, kas visvairāk ciena cits citu, kopizstāde nav notikusi (H. Demakova, 1991)", nozīmē nesaprast, kas grupa patiesībā bija, un ko centās panākt. L. Lindenbaumas rakstā ir citēts Valts Kleins, kas 2005. gadā bilst par tos laikus notikušu kopīgu augšanu un mācīšanos. Jā, ja blakus ir spēcīgs autors, arī tu pats kļūsti spēcīgāks, jo bagātinies saziņā ar viņu, tomēr, manuprāt Valts izrāda nevajadzīgu pieticību, jo gan viņš, gan pārējie grupas dalībnieki astoņdesmito gadu vidū jau bija pietiekami spēcīgi autori, lai varētu piepildīt izstāžu zāli ar fotoattēliem, no kā ne autoriem, ne publikai nebūtu jākaunas. To, ka autori ir nopietni, pierādīja kaut vai tas, ka astoņdesmito gadu beigās Helēna Demakova pati kūrēja starptautiskas izstādes, kur foto stāvēja līdzās atzītākām mākslām - bet varbūt apgalvojums par "nenotikušo kopizstādi" ir izskanējis tāpēc, ka nevienā no A grupas izstādēm nebija piedalījusies tai mehāniski pieskaitītā Inta Ruka?

A grupa ir sarīkojusi trīs kopu izstādes "Putnu palaišana" (Valmiera, 1986. gada 15. novembris - 14. decembris), "Plūdi Talsos" (Talsi, 1987. gada novembris un decembris; atklāšana bija 14. novembrī) un "Grupas "A" fotoizstāde" (Šauļi, Lietuva). Izstāde Šauļu fotomuzejā bija vienīgā, kuras nosaukumā parādījās arī grupas nosaukums, un tāpat arī vienīgā, kur izstādīti tikai brīvi paplašinātas A grupas uzņemtie fotoattēli, nepiedaloties draugiem māksliniekiem - vienīgais izņēmums bija mans un Nikifa kopdarbs - Nikifa gleznojumi uz maniem fotoattēliem "Tā nemaz nav" - un Šauļu izstādi, piedaloties Valtam un man, atklāja 1987. gada 4. februārī.

Abas A grupas izstādes Latvijā notika kopā ar pieaicinātiem māksliniekiem, kas darbojās tradicionāli par nopietniem uzskatītos žanros. Uzdevums bija skaidrs - pierādīt, ka foto ir māksla ar tiesībām pastāvēt līdzās citām mākslām, tāpēc, kad Jānis Kalnačs, mans Universitātes kursabiedrs, kas tolaik vēl tāpat kā es varēja lepoties tikai ar latviešu valodas un literatūras skolotāja diplomu, ieteicās, ka viņa darba pilsētas Valmieras muzejā, kur viņš strādāja līdztekus darbam skolā, varētu sarīkot manu fotodarbu izstādi, es steidzos izmantot izdevību - personālizstāde nešķita tik svarīga kā mēģinājums nolikt foto kā līdzvērtīgu blakus citām mākslām. Valmieras Novadpētniecības muzejā telpas bija mazas, bet bez A grupas - Valta, Andreja, Gvido un manis - uz "Putnu palaišanu" (nosaukums bija manis izdomāts) pieaicinājām mazo formu tēlnieku Dzintaru Lemhenu, tēlnieci Ausmu Neretnieci, grafiķi Kirilu Šmeļkovu, grafiķi, gleznotāju un tēlnieku Nikifu. Ausma bija īpaši izgatavojusi putnu skulptūras un uzpinusi putniem ligzdas - un Nikifs bija putnus izkrāsojis. Pieaicinājām arī citus fotografus: piedalījās pašreizējais fotomuzeja direktors Vilnis Auziņš, uz aicinājumu atsaucās Modris Rubenis no Kuldīgas. Īpaši Valmieras izstādei gatavojoties, kā saitiņu, kas vieno foto ar pārējām, jau gadiem ilgi par nopietnām turētām mākslām, kā arī lai savā ziņā atvieglinātu publikai uztvert foto kā vērā liekamu mākslu ierasti cēlāku mākslu starpā, mēs ar Nikifu sākām kopdarbu, kas izvērtās par darbu sēriju ar nosaukumu "Tā nemaz nav" - protams, nekas no bildēs redzamā nebija iespējams reālā dzīvē - Nikifs apgleznoja manis uzņemtus fotoattēlus, klāt piezīmējot to, kā viņaprāt atainotajā realitātē trūka. Parasti viņaprāt trūka tieši tā, kas tiešām nav iespējams.
A grupas sarunās bija izkristalizējusies doma - sāksim ar izstādēm mazākās pilsētās. Tātad pamazām. A grupa bija vienprātīga, ka, atšķirībā no Valmieras izstādes, kurai gandrīz visi deva jau gatavus darbus, otrai izstādei ir jābūt nopietnāk sagatavotai, tāpēc katrs, cik varēja, tik brīva laika atlicināja, lai vismaz nedēļu dzīvotos pa Talsiem, fotografējot neizskaistinātu talsinieku ikdienu. Nikifs, kas tolaik strādāja Talsu rajonā, mūs bija sapazīstinājis ar skaistās Kurzemes pilsētu mākslinieku grupu, kas piekritaA fotogrupas ierosinājumam rīkot izstādi viņu muzejā, un sākās Talsu Plūdu epopeja.
Izstādei, kam bija lemts notikt toreizējā Talsu muzejā, mēs ar Nikifu gatavojāmies, nevis viņam apgleznojot manas bildes, bet gan man diapozitīvos fotografējot Nikifa veidotus uzstādījumus par hipotētisko Talsu plūdu tematiku, izmantojot arī Talsos uzņemtus fotoattēlus, un mūsu kopdarbu - diafilmu - nepārtraukti demonstrēja visā izstādes atklāšanas laikā, kamēr nenotika citi demonstrējumi, hepeningi vai runas. Izstādes nosaukumā (oficiāli tā saucās Plūdi Talsos,un nosaukumu, ja pareizi atceros, bija izdomājis Valts) bija iecerēts uzsvērt Talsu reālās, fotografētās vides sirealitāti / neiespējamību, t.i., ja vien neuzkrīt pamatīga, tajos gados nedomājama t.s. globālā sasilšana, nekādi plūdi Talsos nevar notikt. Atceros, es vilināju Intu Ruku piedalīties "vismaz šoreiz", ja jau Valmieras izstādei viņa bildes nav devusi - kārdināju, ka mēs Talsos fotografēsim līdzīgi tam, kā viņa dara Latgalē; ka viņa savu "Lauku ļaužu" kolekciju varēšot papildināt ar attēliem no Kurzemes - bet Inta palika nelokāma, un nepiedalījās arī tajā reizē.
Mēs gatavojāmies ļoti nopietni, ar fotoattēlu sēriju piedalījās arī talsinieks Dainis Kārkluvalks, tāpat arī Talsos uz vietas, līdz ar citiem A grupas dalībniekiem fotografētus un ar roku mazliet piekrāsotus darbus izlika arī Valta toreizējā sieva, mājsaimniece un Valta divu dēlu audzinātāja Marina (arī viņu pēdējos gados nav izdevies satikt, nezinu, ko viņa tagad dara). Arī pārējām mākslām bija jābūt pārstāvētām daudz nopietnāk - vietējā mākslinieku grupa Gunas Millersones vadībā bija gādājusi, lai toreizējo muzeja ēku (kas tagad ir atdota likumīgajam īpašniekam, savukārt Talsu muzejam ir lielākas un ērtākas izstāžu telpas) pārvērstu līdz nepazīšanai. Slimības gultā guļošais dzejnieks Egils Zirnis (vēl nebija skaidrs, vai viņš jebkad varēs staigāt saviem spēkiem) izstādei par godu sacerēja padomju laikiem pārdrošu ōdu - tajā citastarp bija rindas: "Kad Talsos sāksies plūdi / Būs deputātiem sūdi / Par citiem ļaudis balsos / Kad celsies ūdens Talsos". Ōdu izstādes atklāšanā skandēja trīs daiļavas: vienai bija trīs kājas, otrai mugurā iedurta mačete, bet trešo bija nobadījusi govs, atstājot krūtīs ragu. Mūziku spēlēja NSR darbnīca, Juris Boiko bija sabūvējis instalācijas no Vilkumuižas ezera niedrēm, un, izmantojot polietilēna plēvi, krāsu un zāģu skaidas, kopā ar Hardiju Lediņu rīkoja hepeningu. Pašlaik starptautiski pazīstamais, Latvijā gan mazāk ievērotais Nikifa kursabiedrs, diplomēts grafiķis, tagad par fotografu kļuvušais Ralfs Vulis toreiz Talsos izstādīja kolāžas, papildinātas ar zīmējumiem jauktā - tušas un akvareļa tehnikā. Nikifs un A. Neretniece piedalījās kā jau labi pazīstami A grupas kolēģi no "Putnu palaišanas" - gan tikai ar tēlniecību (skulptūru "Noass") un t.s. mazo formu tēlniecību; tas - neņemot vērā mūsu kopīgo diafilmu. Rūdolfs Pīpkalējs Talsos jutās kā zivs ūdenī, un arī viņa darbi palīdzēja dažādot kopiespaidu. Visus nemaz neesmu nosaucis -
Katrs, kas iesaistījās Talsu plūdu gatavošanā, darbā ielika sirdi un dvēseli, dažkārt pat nenojaušot, kādā kontekstā būs izstādīti viņa darbi, bez īsta priekšstata par citiem, kas tāpat uzaicināti piedalīties līdz ar viņu. Var teikt, ka tam par spīti viss izdevās par 200%, jo nevienam, kas piedalījās tiem gadiem grandiozajā atklāšanā vai pēc tam skatīja izstādi savā nodabā, pat domās neienāca apšaubīt fotoattēlu iederību kopainā; tiesa, skanēja rūcieni par vispārēju "nopietnības trūkumu", bet galvenais klupšanas akmens bija tas, ka stērķelētā sabiedrības uztvere nebija gatava šekspīriskai izstādei, kur nopietnība un joki ir sajaukti ļoti brīvās attiecībās. Gods un slava Talsu mākslinieku grupai (Gunai Millersonei, Andrim Vītolam, Guntai Kalserei u.c.), kas ir pratusi uzturēt un savā ziņā arī stiprināt plūdos sākto tradīciju.
Valtam - ja vien viņš negatīvus nav iznīdējis līdz ar savas mākslas negatīviem - vajadzētu krājumos būt Šauļu fotomuzejā notikušās A grupas fotoizstādes kopskatu fotofiksācijai. Cik atceros, kā pieaicināts grupas dalībnieks tajā piedalījās arī Dafnis, iespējams, arī Dainis Kārkluvalks un Modris Rubenis, pat Jānis Knāķis, ko gan nevaru apgalvot, bet citādi tā visnotaļ bija retrospekcija, atskats uz paveikto tīri no foto viedokļa. Tajā izstādē diemžēl nepiedalījās citu mākslu pārstāvji, un tāpēc nav uzskatāma par izstādi, kas būtu izpildījusi to uzdevumu, ko A grupa bija iecerējusi. Turklāt, kad paguruši autobusā braucām mājup, pusmiegā iedomājos - dažus kilometrus tālāk, Dubultos, ir rakstnieku jaunrades nams, kur nakti pārlaiž Klāvs Elsbergs, rīt viņš atkal būs satiekams Preses namā - bet es ļoti kļūdījos, jo, ja tad, kad es autobusā ripoju pa šoseju, viņš vēl bija dzīvs, tad vadīja mūža pēdējās stundas. Tādu blakus apstākļu dēļ Šauļu izstādi es atceros vissliktāk.

martin0juris

martin1juris

martin2juris

martin3juris

martin4juris

martin5juris

martin6juris
MZ & Nikifs - darbu sērija "Tā nemaz nav" (1986 - )