Saturs

NECIEŅA PRET MODERNU MITOLOĢIJU UN A GRUPAS VIENOTĀJS PRINCIPS
A grupa radās tāpēc, ka uz ārzemēs rīkotām fotoamatieru izstādēm orientētā foto klubu darbība Latvijā faktiski bija un publikas apziņā daļēji vēl joprojām ir monopolizējusi fotoizteiksmi (tikai tagad tas vairs nav tik svarīgi).
Mūs četrus, kas apvienojāmies grupā - Valtu Kleinu, Andreju Grantu, Gvido Kajonu un šo rindu autoru -1986. gadā (nezinu, kā precīzāk teikt: "neparko", "nemaz", "vairs", "līdz riebumam" - vai citiem vārdiem raksturot mūsu attieksmi) neinteresēja skaisti fotografēt skaistas lietas, mūs interesēja atrast un rādīt skaisto tur, kur to parasti nemeklē vai neatrod. Skaisti fotografēt skaistas lietas bija un ir amatieru fotografu klubu / salonistu pazīme - skaisti (var droši un skaļi lasīt: samāksloti) uzstādītus fotografētus skaistu dažādās stadijās izģērbtu meiteņu, romantisku ainavu, pūkainu dzīvnieku - ko vien pazīstami un aprobēti skaistu vēlies - attēlus no padomju Latvijas varēja droši iesūtīt kādam Singapūras vai Honkongas salonam, un varbūt vēl dabūt spīdīgu medāli par to - un varbūt arī to, ka fotouzņēmums ir apstrādāts diez kādos laboratorijas paņēmienos, lai zaudētu jelkādu fotoattēla līdzību. Foto ir līdzeklis, ar ko vizuāli pētīt apkārtējo realitāti, tāpat, protams, nevienam nav liegts fotoizteiksmi izmantot citādi, arī skaistu lietu fotofiksācijai - tas nav nekas nosodāms. Nosodāmi ir neapzināties, ka skaistas lietas fotofiksācija ir skaistas lietas fiksācija, ne mazāk, bet arī ne vairāk. Tāda pieeja: faktu fotofiksācija var noderēt, pildot ģimenes albumus, bet ar foto kā pasaules mākslinieciskas apzināšanas līdzekļa specifiku tai ir maz sakara (norobežojos no gadījumiem, kad sākotnēji ģimenes albumiem un citādai fotofiksācijai iecerētu attēlu jēgu, laikam ejot, pārceļ jomā, kam tie nav bijuši iecerēti, un vēsture vai blakusapstākļi liek uz tiem skatīties gluži citām acīm). Salonfoto ir kompromiss pēc definīcijas: autori, kas piekopj salonisku stilu, "tiecas radīt sava skaistuma pasauli" - cik nu skaistu prot, un tādiem līdzekļiem, kā viņuprāt skaistums jārāda: atrauti no reālās dzīves, kas dažkārt nav tik skaista, varonīga un plaukstoša kā Brežņeva u.c. vadoņu runās iztēlota. Salonfoto pēc definīcijas nozīmē dzīves realitāti izmantot tikai par jēlmateriālu, kur rast detaļas, no kā mūrēt skaistumu pēc paša saprašanas. A grupu tas neinteresēja, tās dalībnieki tiecās skaistumu saskatīt reālās dzīves haosā, ko salonfoto savukārt noraida, jo norobežojas no realitātes atainojuma, ja izmantoti pašas realitātes līdzekļi.
Ar to es gribu teikt, ka A grupa vis neuzskatīja, ka "nemontēt fotoattēlus ir labāk nekā montēt", "nesolarizēt fotoattēlus ir labāk nekā solarizēt", utt., bet gan - ja izmantot tehniku, tad jāzina, kādiem mērķiem un nolūkiem. Vai tehniskais paņēmiens attaisnojas - vai ir pašmērķīgs; jo pašmērķība ir sekla un garlaiko, lai cik virtuoza tā būtu. Jo nav satura. Un, ja nav satura, tad formai nav, pie kā turēties. L. Lindenbaumas rakstā paustā atziņa, ka "neesot pamatoti salonfoto vērtēt negatīvi", prasa precizēt, kas jāsaprot ar salonfoto stilu un salonfoto domāšanu. Rakstot par A grupu, nepietiek ar atrunu, ka "salonfotografijas termina saturs nav precīzi formulēts", jo A grupai tas bija izprasts un definēts gana precīzi, savukārt attiecības ar šo fotonovirzienu ļoti skaidras, tās saucās: "Paldies, ēdiet paši [savus zilos bumbierus]".
Latvijas fotovidē tolaik vienīgais konsekventais izņēmums bija, un, pieļauju, lielās līnijās joprojām ir montāžas tehnikā veidotie Aivja Šmuldera fotoattēli, kuru autors neieslīgst salkanībā un naivā vizuālā stāstniecībā, bet gaumīgi un neuzbāzīgi darbojas ar vides sirrealitāti; Aivja darbus A grupa vienmēr ir vērtējusi augstu. Valts par viņu ir rakstījis žurnāla "Māksla" 1987. gada 3. numurā, visnotaļ precīzi iezīmējot Aivja fotoattēlu kontekstu un nozīmi, bet tagad šķiet, ka Aivis Šmulders ir nepelnīti aizmirsts.
Fototehnikas paņēmienu apguve un lietojums t.s. salonfotografiem šķita taisns un drošs ceļš pretī mākslas augstumiem. A grupa nestrīdējās par to: tiešām, tā bija un ir - tā droši var uzrausties augstu, augstu, pie paša amatierisma kupola un apgalvot, ka atrodies stratosfērā. Ir gan viena nianse, ko salonu adepti neapzinājās - fototehniku izmantojums automātiski nozīmē fotoattēlus pārvērst grafikas lapās tiešāk un klajāk nekā fotografiskas fotografijas, kas palikušas uzticīgas foto principiem. Un - kā gadījās, kā ne - Latvijas salonistu montētās un manipulētās fotografijas deviņos gadījumos no desmit nepacēlās līdz nopietnu grafikas lapu līmenim; tas gan netraucēja plūkāt laurus Āzijas u.c. amatieru izstādēs, jo pašmērķība amatieriem nav šķērslis.
Lieki teikt, ka salonisma pieeja ļoti patika padomijas ideologiem. Salonisti rādīja tikai atzīti skaistas lietas, un attēlojamo realitāti, kas iezagās viņu fotoattēlos, pārvērta līdz nepazīšanai; kailu sieviešu miesas skaistums tolaik jau bija par 99% atzīta vērtība, arī socreālisma flagas nesēji to gandrīz vairs neapstrīdēja. Galvenais, ka salonfoto nenodarbojās ar reālo dzīvi, tātad nevarēja mest ēnu uz padomju varu un kaut negribis pateikt kādu nopietnu patiesību par to.