Saturs

ANDREJS GRANTS UN VIŅA DRAUGS KARTJĒ BRESONS
A grupā mēs visi cienījām Kartjē Bresonu; protams, bet ne tikai viņu, jo Bresons nebūt nav vienīgais, kas prata un prot mākslas mērķiem lietot nemanipulētus, tieši fotografētus realitātes attēlus. Nav grūti pamanīt, ka Andrejs (kas L. Lindenbaumas rakstā salīdzināts ar Bresonu) ir gluži citāds fotografs, jo strādā daudz distancētāk, atturīgāk, un gandrīz nekad neizmanto reportāžu (ja vien to neparodē), ka Andreja stils daudz mazāk lec acīs; varbūt pēdējos gados Andreja stils ir kļuvis provokatīvāks, tagad viņš atļaujas fotodarbos iezagties humoram un ironijai - un tā ir augsta pilotāža.
Rakstā apgalvots, ka Andrejs izmantojot Bresona "izšķirīgā / izšķirošā mirkļa" metodi; no tā, ko izdevies lasīt, esmu sapratis, ka Bresonam diezko nav paticis kritiķu uzspiestais raksturojums, bet tas pielipis, un viņš samierinājies. Būsim konsekventi, iesim tālāk. Ja minētajam terminam "izšķirīgais mirklis" ir kāds svars, tad faktiski katrs, kas nospiež fotoaparāta slēdzi, izmanto Bresona metodi, un visi knipsomāni ir Bresona sekotāji tā vienkāršā iemesla dēļ, ka ikkatru brīdi taču notiek no kāda viedokļa kaut kas vairāk vai mazāk izšķirīgs. Nelaime gan, ka kuram katram "izšķirīgumam", "būtiskumam" un "svarīgumam" nav liela sakara ar to, kā (vai vispār) ir sekmējies iemūžināmā mirkļa fotografiskais tvērums, savukārt daudzās slavenās Bresona fotografijās ir fiksēts mierīgs laika plūdums, un nebūt ne kas "izšķirīgs" ("izšķirošs"), vismaz jelkā sasprindzis. Perfekta kadra kompozīcija? - jā. Īstā brīdī palaists slēdzis? - jā, bet tikpat izšķirīgs un būtisks varētu būt gan iepriekšējais, gan nākamais filmā fiksētais uzņēmums; meistars vienkārši ir izvēlējies to, ko uzskatījis par izteiksmīgāko un kas precīzāk atbildis viņa stilam.
Vēstures atkāpe. Par amerikāni pārtapušais šveicietis Roberts Franks piecdesmitajos gados uzņēma daudz fotoattēlu, varētu teikt, līdzīgi kā Bresons, tikai raupjākā stilā. Daži kritiķi viņam tā paša raupjuma dēļ centās piekārt birku "neizšķirīgu mirkļu fiksētājs" - it kā Franka fotoattēlos nekas neesot izšķirīgs, darbība varot turpināties tādā pašā garā kā fotoaparāts iemūžinājis, un varot būt notikusi arī ilgi pirms tam. Noliekot blakus "izšķirīgā" un "neizšķirīgā mirkļa stilā" fotografētus darbus, izšķirīguma un neizšķirīguma pretstats izkūp kā ziepju burbulis. Jā, uzreiz skaidrs, ka gan Bresonam, gan Frankam ir katram savs stils, bet tam nav nekāda sakara ar mākslīgo konstrukciju par abu fiksēto mirkļu izšķirīgumu vai neizšķirīgumu. Jā, Bresons ir precīzi iemūžinājis kādu vīru lēcienā pār peļķi. Mirklis ir notverts, un tas + perfekta kadra kompozīcija ir svarīgākais attēlā. Bet Franks tāpat ir notvēris mirkli, kad karogs aizsedz muzikanta seju: mirklis atkal ir notverts, bet cits un gluži citāds, tomēr atkal tieši mirklis ir svarīgākais perfekti komponētajā attēlā. Tad ar darbiem uznāk Andrejs Grants, un arī viņam ir savs mirklīguma fiksācijas variants. Ja uznāktu Egons, Valts, Gvido un es, un vēl citi, kas dod priekšroku nemanipulētam reālismam fotoattēlos, izrādītos, ka katram ir savs izšķirīgu, neizšķirīgu - sauc, kā gribi - mirkļu fiksācijas stils; kabināt klāt birkas nav obligāti. Ja Andrejs reizēm fotoattēlu sakarā lieto apzīmējumu "mirkļa mūžība", tas šķiet daudz precīzāks gan HCB, gan kura katra nopietna autora darbu raksturojums.
Andrejs var būt laimīgs, ka viņa ļoti fotografiskiem darbiem neviens nav mēģinājis piekārt tādu šķirīga mirklīguma birku, jo mirklīgums ir viens no foto valodas pamatelementiem. Laikā, kad A grupa darbojās, Andrejs bija diezgan skeptisks pret to, tās diapozitīvu vakariem, dažbrīd piedalījās grupā gariem zobiem, gandrīz vai tāpēc vien, ka es bikstīju (tas ir pārspīlējums, bet vai tik liels?), un Ogres klubs ar E. Spuri viņam noteikti bija nozīmīgāks par grupu. Un foto vispār - nozīmīgāks par visu citu.