Saturs

GADI SKRIEN KĀ STIRNAS
Esmu dzimis 1956., nevis 1965. gadā, kā teikts L. Lindenbaumas rakstā. To var, protams, gan uztvert kā komplimentu, gan norakstīt kā drukas kļūdu, bet ir viens fakts, kas šo to izskaidro un saliek plauktiņos - mēs ar 1955. gadā dzimušo Gvido Kajonu kopš 9. klases bijām klasesbiedri, reizē beidzām Rīgas 50. vidusskolu.
Nianse: draugi ar Gvido mēs bijām sen pirms fotogrupas tapšanas, un iespēju robežās viens par otru, tātad arī viens par otra interesēm zinājām diezgan daudz; piemēram, kad Gvido, tūlīt pēc skolas iestājies Politehniskajā institūtā un kādu gadu pie Marģera Martinsona Kvantā padarbojies ar diapozitīviem, aizgāja uz VEF foto klubu pie Gunāra Birkmaņa (1977. vai 1978. gadā, Gvido pats īsti neatceras), kur jau pirmajā darbības gadā izpelnījās godu izstādīt iepriekšējā vasarā uzņemtu dziesmu svētku bildi. Savukārt es, domādams, ka kino mani interesē vairāk nekā nekustīgas bildes, aizdevu viņam tētuka palielinātāju Ļeņingrad, un ar to Gvido kopēja bildes, līdz nopirka pirmo Krokusu; palielinātājs aizceļoja kalpot citam klasesbiedram, Indulim Beišānam, bet vēl pēc laiciņa pats biju sapratis, ka ar foto tomēr nodarbošos, un palielinātājs atgriezās pie manis.
Mārcis Bendiks, turpinot domu par tautas universitātēm: "Tā kā tautas kultūras anštaltes bija divgadīgas, un vienam un tam pašam klubam divas reizes no vietas tās taisīt nedeva, tad pēc Rīgas pasākuma nākamie paķēra taisīt Vefieši [t.i., VEF foto klubs - MZ]. Gvicis [t.i., Gvido Kajons - MZ] tai laikā jau bija kluba pamatsastāvā, bet kluba vadībā bija intrigas, kā dabūt nost Birkmani un kurš to izdarīs. Iekšējā atmosfēra itin nelāga, un Gvicis par to reizēm sūdzējās. Kādreiz pie manis (tas ir, Medicīnas Vēstures muzeja tobrīd slēgtajā antīkās medicīnas zālē, kur bija mana faktiskā darba vieta) nolēmām - uz brīdi es metu neiesaistīšanos un disidentismu pie malas un eju uz VEFu palīgā Gvicim uztaisīt klubā normālu vietu. Sagadījās, ka uz VEFa TKU otrā gada lekciju ciklu mani uzaicināja jau kā foto tehnikas un tehnoloģijas lektoru, un lekcijai bija milzu panākumi. Tūlīt uz nākamo sezonu noorganizēja VEF jaunatnes studijas kursu, ko nomināli vadījām mēs ar Gvici, bet, kā viegli vari iedomāties, Gvicis divu gadu laikā ne reizes neatvēra muti ne uz puszilbi [tiešām varu to iedomāties pavisam viegli - MZ], visu kursu novadīju es, pamatā tikai par to izsmalcināti melnbaltās tehnoloģijas virzienu, ko kopā ar Gvici bijām atstrādājuši līdz smalkumu smalkumiem". Patiesi, no visiem A grupas dalībniekiem Gvido darbi vienmēr bijuši nostrādāti visrūpīgāk; nepārlielinot attēlus, viņš no 35mm filmu kadriem pamanījās dabūt ārā kvalitāti, kam citkārt būtu vajadzējis lielformāta negatīvus.
Cik man zināms, Gvido vienīgais no visiem A grupas dalībniekiem ir dabūjis kādu FIAP medaļu - par to dekoratīvo, salonizēto smukbildīšu stilu, kam Gvido bija pieslējies VEFa klubā, un ko viņš kopa līdz mirklim 1981. gadā, kad no mugurpuses nofotografēja uz kājām nedrošu vīru turamies pie sienas pārdesmit soļus no viņa mājām Engelsa / Stabu ielā. Mārcis Bendiks Gvido kvalitatīvo pārtapšanu saista ar HORTUS grupas darbību. Man gribas piekrist daļēji, es teiktu tā - ka M. Bendika paspārnē Gvido ir izkopis viņam tik tuvo un vajadzīgo tehniskumu; savukārt par to gan šaubos, vai HORTUS viens pats būtu mainījis Gvido fotoredzējumu. Tiesa, tobrīd, kad Gvido fotoattēliem ievajadzējās perfekta tehniska izpildījuma, tālu nebija jāmeklē.